Pirmais gads ar Sociālā uzņēmuma likumu - secinājumi

Autore: Agnese Frīdenberga, Providus vadošā pētniece

2019. gada 1. aprilī aprit gads kopš spēkā ir “Sociālā uzņēmuma likums” jeb likums, kurš pirmo reizi Latvijas vēsturē paredz īpašu statusu un valsts atbalstu tādiem uzņēmumiem, kuru primārais mērķis ir risināt sabiedrībai nozīmīgas problēmas, iepretim mērķim vairot uzņēmuma īpašnieku peļņu. Uzņēmumi, kas ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu ir apliecinājuši, ka tie veic labvēlīgu sociālo ietekmi radošu saimniecisko darbību dažādās jomās - sociālo pakalpojumu sniegšana, iekļaujošas pilsoniskas sabiedrības veidošana, izglītības veicināšana, atbalsts zinātnei, vides aizsardzība un saglabāšana, dzīvnieku aizsardzība vai kultūras daudzveidības nodrošināšana un citās.

2019. gada 28. martā Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija rīkoja diskusiju “Gads ar Sociālā uzņēmuma likumu: ieguvumi, atziņas un izaicinājumi”, lai atskatītos uz paveikto, izvērtētu sasniegumus un izgaismotu izaicinājumus.

Skrējiens ir sācies!

Sociālie uzņēmumi ir īpašs uzņēmumu veids, jo tie risina sabiedrībai svarīgas problēmas, izmantojot biznesa metodes, vai nu tieši iedarbojoties uz identificēto problēmu (piemēram, radot darba vietas noteiktās personu grupām) vai piedāvājot pakalpojumus vai preces sava izvirzītā mērķa sasniegšanai (piemēram, izveidojot kafejnīcu, kura izglītos sabiedrību par vides problēmām un iespējamiem risinājumiem).

Šobrīd, sociālo uzņēmumu reģistrā ir reģistrētu 49 uzņēmumi, kuriem piešķirts sociālā uzņēmuma statuss. Kā to atzīmēja Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors un Sociālās uzņēmējdarbības komisijas vadītājs Imants Lipskis, sociālie uzņēmumi Latvijā darbojas dažādās jomās - restorānu un mobilo ēdināšanas vietu pakalpojumu sniegšanā, nodarbinot jauniešus ar garīga rakstura traucējumiem (SIA "RB Cafe”), šūšanas ražotne, kur tiek nodarbinātas sociālās atstumtības riskam pakļautās personas (SIA "Visi Var" Siguldā), izglītības pakalpojumu sniegšana, tajā skaitā bērniem ar dzirdes, runas un stājas problēmām, kā arī ar mācību traucējumiem (SIA "Privātsākumskola) suņu-pavadoņu servisa piedāvāšana (SIA "MilkyZoo") un pat būvniecības uzņēmums (SIA "IKU").

Izvērtējot sociālo uzņēmumu darbības spektru I. Lipskis norādīja, ka 41% no visiem sociālajiem uzņēmumiem ir darba integrācijas uzņēmumi vai kā galveno mērķi izvirzījuši darba vietu radīšanu noteiktām personu grupām. Jāpiezīmē, ka arī citur Eiropā darba integrācijas sociālais uzņēmums ir biežāk sastopamā sociālā uzņēmumu darbības forma un vēsturiski, Itālijā, 1991. gadā tika izstrādāts likums par Sociāliem kooperatīviem (social cooperatives) nodalot divu veidu sociālos kooperatīvus:

  1. tādus, kas piedāvā sociālos, veselības un izglītības pakalpojumus;
  2. tādus, kas veicina konkrētu sociālo grupu, mērķu grupu (piem., cilvēku ar īpašām vajadzībām) integrāciju darba tirgū[1].

Savukārt, ja skatāmies reģionālo pārstāvniecību, tad no I. Lipska prezentācijas (skatīt attēlu zemāk) konstatējams, ka visvairāk sociālie uzņēmumi ir reģistrēti Rīgā un Pierīgā, kas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka sociālās uzņēmējdarbības koncepts vēl nav pazīstams lielai sabiedrības daļai, it īpaši tajos reģionos (piemēram, Latgalē), kur novērojamas būtiskas un dažādas sociālās problēmas un to radītā spriedze.

Statistiskie dati par sociālo uzņēmumu reģionālo pārstāvniecību norāda uz turpmākiem darbiem, kas būtu jāveic gan Labklājības ministrijai kā atbildīgajai ministrijai par politikas jomu, gan Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijai – kā nozari pārstāvošai organizācijai. Tikai stāstot un rādot labās prakses piemērus, sociālās uzņēmējdarbības koncepts varēs sasniegt tālākos Latvijas nostūrus un atradīs ilgtermiņa risinājumus dažādām sabiedrības problēmām – bezdarbs, izglītības kvalitātēs jautājumi, vides izaicinājumi un citas.

Izaicinājumi un gūtās mācības

Diskusijas laikā sociālie uzņēmumi dalījās ar savu pieredzi gan iesniedzot dokumentus Labklājības ministrijā, pretendējot uz Sociālā uzņēmuma statusu, gan iesniedzot granta pieteikumu Finanšu institūcijā “Altum”.

Izvērtējot līdzšinējo pieredze, Labklājības ministrija apkopoja tipiskākās kļūdas, ko pieļauj uzņēmumi, kas pretendē uz sociālā uzņēmuma statusu. Kā viena no galvenajām kļūdām tika atzīmēta, ka nereti uzņēmumi savos Statūtos neprecīzi norāda sociālā uzņēmuma mērķus, proti, Statūtos norādītais mērķis neatbilst Sociālā uzņēmuma likuma mērķim un/vai nesasaucas ar uzņēmējdarbības veidu, ar kuru nodarbosies uzņēmums. Tāpat tika atzīmēts, ka nereti iesniegumā, ko saņem Labklājības ministrija, nekorekti norādīti sasniedzamie uzdevumi. Tika uzsvērts, ka uzdevumiem, kurus uzņēmums apņēmies īstenot, ir jābūt skaidri formulētiem un to izpildei jābūt izmērāmai. Uzņēmumam, kas pretendē uz sociālā uzņēmuma statusu, un savu darbību orientē uz kādas mērķa grupas dzīves kvalitātes uzlabošanu, ir jāspēj identificēt un izgaismot konkrēta problēma un jāpierāda, ka veiktās darbības tieši vērstas uz sociālo ietekmi radošām aktivitātēm.

Arī sociālie uzņēmumi minēja vairākus izaicinājumus, ar kuriem saskārušies pirmajā darbības gadā. Tika atzīmēts, lai gan Sociālā uzņēmumam likums spēkā ir vienu gadu, sociālās uzņēmējdarbības jēdziens un koncepts nav sabiedrībā plaši pazīstams un atpazīts. Diskusijas laikā tika uzsvērts, ka nepieciešamas izglītojošas kampaņas, lai stāstītu un rādītu sociālo uzņēmumu darbu un sasniegumus. Sociāliem uzņēmumiem, kas nodarbina īpašas personu grupas, kuru darba produktivitāte nereti ir zema, ir ļoti liels nodokļu slogs, kas jāmaksā darba devējam. Tika nolemts, ka jāstrādā pie grozījumiem atbilstošajos normatīvajos aktos un jāmeklē efektīvākais risinājums, lai palīdzētu šādiem uzņēmumiem darboties un ,pats galvenais, attīstīties un paplašināties. Izvērtējot dažādo pieredzi ar grantu sagatavošanu iesniegšanai finanšu institūcijā Altum, diskusijas dalībnieki vērsa Altum pārstāvja uzmanību uz faktu, ka iesniegtie projekti netiek izskatīti saprātīgā laikā, tādejādi kavējot sociālā uzņēmuma spēju īstenot noteiktos uzdevumus. Labklājības ministrijas pārstāvis informēja, ka 2019. gada otrajā pusē sociālajiem uzņēmumiem tiks dota iespēja saņemt bezmaksas konsultācijas par biznesa plānu sagatavošanu un līdzīgiem jautājumiem.

Sociālā uzņēmumam likums ir labs sākums sociālās uzņēmējdarbības veicējiem, dodot iespēju tikt oficiāli atzītiem un strādāt ar valsts un pašvaldību atbalstu. Ir skaidrs - tikai tad, ja valsts turpinās atzīt šo uzņēmējdarbības paveidu, ar dažādiem instrumentiem veicinot sociālo uzņēmumu darbību, tiks sasniegti labāki rezultāti un kopīgiem spēkiem tiks rasti ilgtermiņa risinājumi dažādiem izaicinājumiem.

Diskusija notika projekta „SEE More! (Sociālās uzņēmējdarbības ekosistēmu kartēšana)” ietvaros. Projekta galvenais mērķis bija stiprināt Latvijas un Sibīrijas reģiona sociālās uzņēmējdarbības ekosistēmu, palielinot izpratni par sociālo uzņēmējdarbību vietējā, reģionālā un valsts līmenī, nosakot esošos un potenciālos atbalsta mehānismus un resursus, kā arī sociālo uzņēmēju vajadzības un problēmas. Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija izstrādāja publikāciju “Sociālā uzņēmējdarbība Latvijā – ekosistēmas karte un rīcības plāns” latviešu, krievu un angļu valodās, pieejama šeit.

 

[1] Agnese Lešinska, Gatis Litvins,  “Latvija ceļā uz sociālo uzņēmējdarbību”, pieejams http://providus.lv/article/petijums-latvija-cela-uz-socialo-uznemejdarbibu


Ko mēs paveicām 2017.gadā?

2017. gads sociālajai uzņēmējdarbībai un sociālajiem uzņēmējiem Latvijā bijis ļoti spraigs - pieņemts jaunais Sociālā uzņēmuma likums, sākusi darboties LM un ALTUM sociālās uzņēmējdarbības atbalsta programma, izveidots Sociālās uzņēmējdarbības vēstnieku tīkls un notikuši neskaitāmi pasākumi visos Latvijas reģionos. Kā tajā visā esam bijuši iesaistīti mēs, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija? Kas ir izdarīts un ko 2017. gadā esam paveikuši kopā ar saviem biedriem un sadarbības partneriem? Skaties šajā infografikā!


Kas pašvaldību pārstāvjiem un darbiniekiem būtu jāzina par sociālo uzņēmējdarbību?

Skaties LPS un LSUA kopīgi rīkotā semināra par sociālo uzņēmējdarbību videoierakstu, kurā veltījām īpašu laiku un uzmanību, laipārrunātu pašvaldību un sociālās uzņēmējdarbības saskarsmes punktus un iespējas! Šeit atradīsi arī videosemināra prezentācijas un noderīgas saites, kas palīdzēs labāk sociālās uzņēmējdarbības līkločus!

VIDEO SEMINĀRU SKATIES ŠEIT!

Video semināra aplūkotas šādas tēmas:

  • Sociālā uzņēmējdarbība Latvijā – kas tas ir un kā tas darbojas?
  • Sociālā uzņēmējdarbība praksē – Latvijas reģionu veiksmes stāsti.
  • Sociālā uzņēmuma likums
  • Kāds atbalsts pieejams sociālās uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstīšanai?
  • Pašvaldību iespējas sociālās uzņēmējdarbības attīstīšanai
  • Iepirkumi & sociālie uzņēmumi: instruments sociālās pievienotās vērtības radīšanai.

Video seminārā kā runātāji piedalījās:

  • Madara Ūlande, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore - prezentācija šeit.
  • Einārs Cilinskis, Saeimas deputāts, Sociālā uzņēmuma likuma darba grupas vadītājs - prezentācija šeit.
  • Dace Gaile, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja - prezentācija šeit.
  • Andris Bērziņš, Latvijas Samariešu apvienības vadītājs - prezentācija šeit.
  • Andra Feldmane, LPS padomniece uzņēmējdarbības jautājumos.

Citi noderīgi resursi pašvaldību darbiniekiem un pārstāvjiem:

KAS IR SOCIĀLĀ UZŅĒMĒJDARBĪBA? - skaidrojums un piemēri!
10 BIEŽĀK UZDOTIE JAUTĀJUMI PAR SOCIĀLO UZŅĒMĒJDARBĪBU
OECD LABĀS PRAKSES APKOPOJUMS - KĀ VEIDOT SPĒCĪGAS SOCIĀLĀS UZŅĒMĒJDABRĪBAS EKOSISTĒMAS?
IETEIKUMI PAŠVALDĪBĀM SOCIĀLĀS UZŅĒMĒJDARBĪBAS VEICINĀŠANAI
PĒTĪJUMS "Pašvaldības sociālās uzņēmējdarbības iespējas un privātās sociālās uzņēmējdarbības izmantošanas iespējas pašvaldības mērķiem”

Seminārs notika 2017.gada 25.oktobrī LSUA īstenotā un Ziemeļu Ministru padomes atbalstītā projekta “Project “Social Entrepreneurship in the Baltic Sea Region: Building Bridges”.


Pašvaldības un sociālā uzņēmējdarbība: kādi ir labākie mijiedarbības modeļi?

Pašvaldībām, kuras ikdienā vistiešākajā veidā saskaras ar iedzīvotāju sociālajām problēmām, un kuru pārziņā ir dažādu sociālo uzdevumu un funkciju veikšana un nodrošināšana savās teritorijās, ir liela nozīme sociālās uzņēmējdarbības veicināšanā un attīstīšanā. Ņemot vērā, ka gan pašvaldību, gan sociālo uzņēmumu mērķi ir saistīti ar sociālo problēmu risināšanu un sociālās pievienotās vērtības radīšanu, tad bieži vien to darbības jomas un intereses pārklājas. Pašvaldību interesēs noteikti ir nodrošināt pēc iespējas labākus dzīves apstākļus savu teritoriju iedzīvotājiem, un darīt to pēc iespējas labāk un efektīvāk, iztērējot pēc iespējas mazāk nodokļu maksātāju līdzekļus. Sociālo uzņēmumu interesēs savukārt ir radīt un piedāvāt tirgū produktus un pakalpojumus, kas sasniedz noteiktus sociālos mērķus, turklāt darīt to, izmantojot uzņēmējdarbību kā rīku šo mērķu sasniegšanai. Kādi ir vislabākie veidi, kā šīs intereses savienot tā, lai visas iesaistītās puses būtu ieguvējas, un lai ieguvēji būtu arī pašvaldībās dzīvojošie cilvēki,  organizācijas, uzņēmumi? Kādi ir veiksmīgākie sociālo uzņēmumu un pašvaldību mijiedrabības modeļi, un kā tos īstenot dzīvē?

PAŠVALDĪBAS KĀ SOCIĀLĀS UZŅĒMĒJDARBĪBAS ATBALSTĪTĀJI, VIRZĪTĀJI, TIRGUS VEIDOTĀJI

Pašvaldību rīcībā ir daudz un dažādi rīki, kas var veicināt sociālās uzņēmējdarbības attīstību to teritorijās. Pašvaldība var izmantot šos rīkus un instrumentus, lai dažādos veidos palīdzētu un atbalstītu sociālos uzņēmumus. Pašvaldība var būt sadarbības partneris sociālo uzņēmumu aktivitāšu īstenošanā. Piemēram, Rīgas Domes Labklājības departaments īsteno grantu atbalsta programmu nodarbinātības veicināšanai dažādu sociālās izstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu vidū, kā rezultātā tiek īstenoti sociālās uzņēmējdarbības projekti. Ar šo grantu palīdzību sociālie uzņēmumi var attīstīt savu darbību, lai radītu vairāk un labākas darba iespējas dažādām sociālās izstumtības riska grupām. Šis grantu konkurss ir labs piemērs, kā pašvaldība, investējot noteiktus līdzekļus, var radīt labvēlīgus apstākļus sociālās uzņēmējdarbības uzsākšanai vai paplašināšanai. Ilgtermiņā, šie uzņēmumi pēc tam jau darbosies patstāvīgi, nodrošinot darbu iedzīvotājiem, kas citādi, bez sociālo uzņēmumu iesaistes, iespējams, turpinātu “pārtikt” no pabalstiem un sociālā dienesta nodrošinātās palīdzības. Tādējādi, atbalstot sociālos uzņēmumus, pašvaldība var samazināt savu pabalstu slogu, un ilgtermiņā uzlabot savu iedzīvotāju dzīvi. Līdzīgs grantu konkurss ir arī citās pašvaldībās – piemēram, Cēsīs.
Pašvaldību rīcībā ir arī citi atbalsta rīki – piemēram, nekustamā īpašuma nodokļu atlaides, telpu piešķiršana sociālās uzņēmējdarbības mērķiem, dažādu kopīgu pasākumu rīkošana, uzņēmējdarbības konsultācijas u.c. Daļa no šiem instrumentiem ir minēti arī topošanā Sociālās uzņēmējdarbības likumprojektā, tādējādi dodot pavisam legālu “zaļo gaismu” pašvaldībām atbalstīt sociālos uzņēmumus.

Pašvaldība ir arī ļoti nozīmīgs tirgus veidotājs sociālajiem uzņēmumiem, jo ikvienai pašvaldībai no sava budžeta ir jānodrošina noteikts sociālo pakalpojumu kopums dažādām iedzīvotāju grupām, un ir vairāki modeļi, kā to iespējams izdarīt. Viena iespēja ir šos sociālos pakalpojumus nodrošināt caur pašvaldības institūcijām – piemēram, sociālo dienestu, pašvaldības pansionātu vai citu iestādi. Cita pieeja ir šos sociālos pakalpojumus iepirkt kā ārpakalpojumu, un šī ir iespēja sociālajiem uzņēmumiem piedāvāt sociālos pakalpojumus kā “produktu”, ko pašvaldība iepērk. Dažādas pašvaldības izvēlas dažādas pieejas, taču nereti sociālie uzņēmumi tieši sociālo pakalpojumu jomā spēj piedāvāt labākus, efektīvākus un lētākus risinājumus.

Piemēram, Latvijas Samariešu apvienības piedāvātais sociālais pakalpojums “Aprūpe mājās” ir mobilās aprūpes busiņa pakalpojums iedzīvotājiem viņu dzīvesvietā. Tādēļ, piemēram, senioriem nav jādodas dzīvot veco ļaužu pansionātā, bet viņi var palikt savā dzīvesvietā, saņemot visus nepieciešamos pakalpojumus. Pašvaldībai šāds pakalpojums izmaksā lētāk, nekā uzturēt pansionātu; senioriem tiek uzlabota dzīves kvalitāte un aiztaupīts stress, kas rodas, vecumdienās pārceļoties dzīvot uz nepazīstamu vidi; savukārt sociālais uzņēmums var gūt ienākumus un sasniegt savus sociālos mērķus. Ieguvēji ir visi!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sociālo inovāciju centrs jau 2015.gadā starptautiska projekta ietvaros izstrādāja detalizētus ieteikumus un rekomendācijas, ko pašvaldības var darīt sociālās uzņēmējdarbības atbalstam, kur cita starpā minētas gan izglītojošos un informatīvas aktivitātes, gan priviliģētie iepirkumi, gan sadarbību veicināšana. Ieteikumi un rekomendācijas pieejami šeit.

PAŠVALDĪBAS KĀ SOCIĀLO UZŅĒMUMU ĪPAŠNIEKI - SLIKTA IDEJA?

Līdz ar sociālās uzņēmējdarbības attīstību Latvijā ir kļuvusi aktuāla diskusija arī par to, vai pašvaldībām vajadzētu dibināt pašām savus sociālos uzņēmumus, kļūstot par to vienīgajiem īpašniekiem. Lai gan Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pants noteiktos gadījumos ļauj publiskās pārvaldes institūcijām iesaistīties komercdarbībā, tomēr jāuzsver, ka sociālā uzņēmējdarbība ir privātā sektora virzīts uzņēmējdarbības veids, kur publiskā sektora tieša dalība kā uzņēmuma īpašniekiem pieļaujama tikai retos izņēmuma gadījumos. Arī Eiropas prakse rāda, ka valsts un pašvaldību tieša iesaiste sociālo uzņēmumu dibināšanā un pārvaldībā nav vēlama – piemēram, neatkarība no valsts un pašvaldības iestādēm kā kritērijs sociālajiem uzņēmumiem minēts Dānijas Sociālo uzņēmumu likumā; Itālijas normatīvajos aktos minēts, ka pašvaldības var būt sociālo uzņēmumu un kooperatīvu biedri, bet ne dibinātāji; arī Lielibritānijas sociālo uzņēmu tīkla Social Enterprise Netowork kritērijos neatkarība no valsts un pašvaldību iestādēm minēta kā būtisks sociālo uzņēmumu kritērijs.

Arī Eiropas Padomes pētījumā par sociālo uzņēmumumu tiesisko regulējumu Eiropas Savienības valstīs norādīts, ka sociālajiem uzņēmumiem kā privāttiesību jomas spēlētājiem nekādā veidā nevajadzētu būt publisko personu kontrolētiem (23.lpp):

To qualify as SEs, legal entities must be private, both in the sense that they must be entities regulated by private law and in the sense that they must not be controlled by public entities. For example, Italian Law no. 155/2006 explicitly states that public administrations may not acquire the SE status (art. 1, par. 2). It permits public administrations to become members of an SE, but at the same time refuses the SE status to organizations directed and controlled by a public administration (art. 4, par. 3). Similar restrictions may be found in Slovenian Law no. 20/2011 (art. 9, par. 2) and in Danish Law no. 711/2014 (sect. 5(1) no. 3), among others.

Argumentus, kādēļ pašvaldībām nevajadzētu kļūt par sociālo uzņēmumu īpašniekiem, var apkopot trīs daļās:

  • pašvaldībām dibinot savus sociālos uzņēmumus un veicot uzņēmējdarbību kā sociālo uzņēmumu īpašniekiem, pastāv nopietni konkurences un tirgus izkropļojuma riski.Pašvaldībām savu iestāžu un uzņēmumu ietvaros ir iespēja izmantot pašvaldības administratīvos un citus resursus, kā arī tām pieejami citi instrumenti, kā rezultātā iespējams ievērojami samazināt izmaksas un preces vai pakalpojuma cenu, tādējādi to tirgū piedāvājot ievērojami lētāk, nekā to spētu līdzīgi privāto īpašnieku sociālie uzņēmumi. Šādos apstākļos pašvaldības radīs situāciju, ka to teritorijā neviens privāto īpašnieku sociālais uzņēmums nevarēs un negribēs darboties, jo tas nebūs finansiāli ilgtspējīgi. Jāpiebilst, ka jau šobrīd Ekonomikas ministrija un Konkurences padome saskata pārāk lielus riskus šī brīža vispārējā regulējumā, un plāno sašaurināt pašvaldību tiesības iesaistīties komercdarbībā.
  • Nav pārliecības, ka pašvaldības, dibinot sociālos uzņēmumus, spēs efektīvi sasniegt izvirzītos mērķus. Ņemot vērā, ka a) sociālā uzņēmējdarbība ir sarežģītāka nekā tradicionālās uzņēmējdarbības formas, b) uzņēmējdarbība nav pašvaldības primārā funkcija, c) ka pašvaldību un to uzņēmumu darbības tiesiskais ietvars un regulējums ir salīdzinoši neelastīgs, lai ātri un efektīvi reaģētu uz dažādām nestandarta tirgus situācijām,  pastāv bažas, ka pašvaldību dibinātajos sociālajos uzņēmumos līdzekļi netiks izmantoti tik efektīvi, kā gadījumā, ja līdzīga apjoma līdzekļi un resursi tiktu nodoti privāto īpašnieku sociālo uzņēmumu rīcībā, un izvirzītie sociālie mērķi tiks sasniegti daļēji, turklāt ar augstākām izmaksām, nekā privātajos sociālajos uzņēmumos.
  • Pastāv būtiski interešu konflikta riski gadījumos, kad pašvaldība vai kāda tās iestāde vēlas iepirkt sociālos pakalpojumus vai citas preces vai pakalpojumus, un iepērk tos pati no sava uzņēmuma. Līdz ar šo likumprojektu tiek virzītas arī izmaiņas Publisko iepirkumu likumā – to rezultātā pašvaldības varēs izmantot priviliģēto iepirkumu normu, lai no sociālajiem uzņēmumiem iepirktu preces vai pakalpojumus. Gadījumos, ja pašvaldības šo normu gribētu izmantot, iepērkot preces vai pakalpojumus no saviem uzņēmumiem, nav skaidrs, kā varētu tikt risināta interešu koflikta situācija. Turklāt arī šajos gadījumos pastāv iepriekš minētie konkurences un tirgus izkropļojuma riski.

NOSLĒGUMĀ – KĀDU CEĻU IZVĒLĒTIES?

Lai gan Sociālās uzņēmējdarbības likumprojektā vēl nav iekļauta konkrēta norma, kas atļautu vai aizliegtu pašvaldībām dibināt pašām savus sociālos uzņēmumus, tomēr tajā ir iekļauta virkne instrumentu un rīku, kas ļauj pašvaldībām atbalstīt sociālās uzņēmējdarbības attīstību un sociālo uzņēmumu veidošanos un darbību. Šo instrumentu vidū ir gannodokļu atlaides, gan pašvaldības mantas nodošana bezatlīdzības lietošanā, gan citas sadarbības un atbalsta iespējas. Šīs likuma normas savā ziņā dos “zaļo gaismu” pašvaldībām mērķtiecīgi un apzināti veidot sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu vidi savās teritorijās. Vai un kā pašvaldības tos izmantos – tas jau ir cits jautājums.

Līdz ar likumprojektu Saeimā tiks virzīti arī grozījumi Iepirkumu likumā, kas paredzēs iespēju publiskām personām noteiktos gadījumos izmantot iesp[ēju rīkot priviliģētos iepirkumus, iepērkot preces un pakalopojumus no sociālajiem uzņēmumiem. Šīs normas izmantošana un iedzīvināšana var kalpot par pagrieziena punktu pašvaldības līdzekļu vēl efektīvākā izmantošanā, jo par nodokļu maksātāju naudu tiktu ne vien iepirkti konkrēti produkti vai pakalpojumi, bet arī tiktu atbalstīti sociālie uzņēmumi un viņu darbība, un līdz ar to – sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšana. Taču, atkal – vai un kā šī norma tiks izmantota, tas jau būs katras konkrētās pašvaldības kompetencē, jo par pienākumu to nevienam uzlikt pagaidām nav plānots.

Raksta autore:
Madara Ūlande,
Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore


5 questions to ask before setting up a social enterprise labeling initiative

This material is based on the report „Social Entrepreneurship Certification and Labeling“ (2017) which provides an analysis of existing social value labeling practices, and considers a way forward for Latvia, Estonia and Denmark. The following presentation summarizes practical insights from the report in a structured manner.

The authors (whose contact details can be found at the end of the document) hope that this material will be useful for all stakeholders dedicated to social enterprise development. It is definitely worth considering certification and labeling as one way to create more favourable conditions for the growth of the sector.

While the following discussion concentrates on labeling, it is important to note that developing criteria to certify social enterprises nationally may also be useful even without creating a label. For example, if a country does not have legal status for social enterprises, a registry issuing certificates to those enterprises fulfilling certain criteria may be a good solution to distinguish social enterprises from other types of organisations. Such a registry would allow for local authorities to consider certified organisations when procuring social value.

Any stakeholder who is inspired by labeling as a powerful communication tool needs also to consider at least five additional questions. The greatest risk of establishing a label would be wasting the time and energy of grass-roots level change makers. The biggest benefit, however, would be contributing directly to their success in earning sales income and creating social value. The assortment of answers to strategically important questions provides a more robust basis for making a strategic decision about whether setting up a label would likely be worth the investment and risks.

STEP 1. Choosing the objectives that the label would help to achieve

Social enterprise labeling may bring a number of benefits. A list of various options is presented on the following mindmap.

Before starting to develop a label, it is important to ask:

·         Which of these objectives do we intend to achieve with the help of a label?

·         Why do we need a label to achieve those objectives? What could be viable alternatives?

During the process of developing an operational strategy for creating a label, it is useful to return regularly to these initial answers and check whether the way the label is going to be set up is still in accordance with the initial objectives.

The main motivation for establishing the label could also be related to potential benefits that may seem indirect at first glance. For example – after launching the label it may be possible to tie additional activities to the labeling process by activating the social enterprises that have been labeled. Such activities may include joint initiatives for acquiring raw materials and supplies, and coordination to fulfil larger orders from business-to-business clients.

After establishing clear objectives for creating the label, there are a number of other choices to be made. The most important of them are presented on the following mindmaps.

STEP 2. Choosing what to label

The answer to the question „What should be labelled by a social enterprise label? “is not always straightforward.

On the one hand, existing labels from other thematic fields demonstrate the variety of practices. The label could be given to organisations or only to individual products. A label for products may want to reflect superiority over alternatives or instead give no guarantee about their quality.

On the other hand, the diversity of the social enterprise sector also poses challenges. The initiators of any social enterprise label need to find a balance between being specific enough (without ending up in an overly small niche) and inclusive enough (while keeping the criteria and thus, message to stakeholders clear).

STEP 3. Choosing the customer segments who we hope will buy more products and services from social enterprises thanks to our wonderful label

The primary objective of a social enterprise label does not need to be about increasing the sales revenue of the sector. However, when considering the amount of resources needed to establish and run any such process, it does not make much sense to have a label for enterprises that does not support their core activity, i.e. the sales of goods and services.

Firstly, there have to be choices about the sectors from which customers may originate. Would the label be used by public institutions in their tender criteria? Or would it mainly be used to target private consumers? After making such decisions, the segmentation needs to get even narrower. If we have chosen to target – for example – private consumers, then the next questions would be about their age, income, consumption habits etc.

STEP 4. Choosing how to run and finance the labeling scheme

Some practicalities ultimately decide the fate of the labeling scheme. The organisational set-up and the budget should be in accordance with the objectives and the nature of the label.

It is important to realise that establishing a new national label does not need to be a default option. There are a number of viable international choices available, including those operated by Social Enterprise Mark CIC (Social Enterprise Mark) and B Lab (B Corporation certificate). The clear advantage of choosing an existing label is the luxury of concentrating on promotion and marketing from the very beginning of the process. The resource-intensive process of setting up original criteria and establishing a branding concept can be skipped.

However, it all depends on the needs of local social enterprises and the objectives for establishing the label. For example, the inclusive process of setting up unique national criteria for social enterprises may have great value in itself to activate the sector. Independence in making all the decisions related to promotion and development of the label may give the leaders essential flexibility (in order to be nationally successful) that the international schemes may not be able to provide.

STEP 5. Predicting and mitigating risks related to social enterprise labeling

Every big opportunity also entails big risks. The worst case scenario for a social enterprise label would be initiating an expensive failure that manages to drain enterprise resources while convincing the public that social entrepreneurs are insincere opportunists who produce products of low quality. The planning process must take into account all typical risks related to labeling.

The authors welcome questions from international stakeholders who are willing to exchange experience or explore cross-border cooperation opportunities.

Contacts:
Estonia: Jaan Aps, Estonian Social Enterprise Network, jaan@sev.ee
Denmark: Per Bach, Social Entrepreneurs in Denmark, per@socialeentreprenorer.dk
Latvia: Madara Ūlande, Social Entrepreneurship Association of Latvia,


This publication has been produced with financial support from the Nordic Council of Ministers. The content of this publication is the sole responsibility of the coordinators of this project and does not necessarily reflect the views or policies of the Nordic Council of Ministers.


Ko mēs kopā izdarījām 2016. gadā?

2016. gads ir bijis pirmais pilnais Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas darba gads. Gadu sākām kā 11 biedru asociācija, beidzām - jau kā 46 biedru spēcīga nacionāla līmeņa interešu aizstāvības organizācija, kuras viedoklī ieklausās gan lēmumu pieņēmēji, gan valsts un pašvaldības iestādes, gan citas iesaistītās puses. Ko mēs kopā šogad paveicām? Lasi šajā infografikā!


Sociālā ietekme un tās mērīšana sociālās uzņēmējdarbības kontekstā

Sociālais uzņēmums, kurš darbojas kāda sociāla mērķa vai sociālas problēmas risināšanas labā, noteikti rada kādu labumu sabiedrībai. Citiem vārdiem – tas rada sociālo ietekmi. Taču kā to izmērīt un izteikt visiem saprotamos rādītājos, kas ne vien ilustrē uzņēmuma darbību un sasniegumus, bet arī palīdz labāk saprast uzņēmuma kopējo devumu sabiedrībai? Kādus paņēmienus, metodes, instrumentus un pieejas izmantot, lai gan pats sociālais uzņēmums saprot, kādi ir tā darbības rezultāti, bet arī plašākai sabiedrībai rodas priekšstats par sociālā uzņēmuma ieguldījumu problēmas risināšanā?

Labklājības Ministrijas ESF projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” uzraudzības padomē oktobrī tika prezentēts projekta un atbalsta instrumentu kopējais ietvars, kurā nozīmīga loma atvēlēta arī sociālajai ietekmei un tās mērīšanai. Tieši sociālās ietekmes rādītāji nereti ir vienīgie, kas palīdz atšķirt “parastu” uzņēmumu, kurš darbojas bez peļņas vai peļņu reinvestē savā attīstībā, no sociāla uzņēmuma, kam visa darbība un resursi tiek novirzīti sociālā mērķa sasniegšanai vai sociālās problēmas risināšanai. Lai gan vēl nav publicēti konkrēti atbalsta instrumentu izmantošanas nosacījumi un vadlīnijas, tomēr ir skaidrs, ka tiem uzņēmumiem, kas vēlēsies šos atbalsta instrumentus izmantot, sociālās ietekmes uzskaitīšanai, mērīšanai un izvērtēšanai būs jāvelta īpašas pūles un uzmanība.

SOCIĀLĀS IETEKMES MĒRĪŠANA: LATVIJAS SITUĀCIJA

Līdz šim Latvijā nav veikti pētījumi vai datu analīze par uzņēmumu vai organizāciju sociālo ietekmi. Kā norādīts petījumā A Map of Social Enterprises and Their Eco-systems in Europa: Country Report Latvia”, nav pieejami sociālo uzņēmumu sociālās ietekmes dati, un nav nekādu likumā noteiktu prasību šādus datus nodrošināt. Nav novērojama arī sociālo uzņēmumu pašu vēlme šādus datus vākt un publicēt, un nav arī izstrādātas nekādas nacionāla mēroga vadlīnijas vai standarti attiecībā uz sociālās ietekmes mērīšanu.

Atsevišķos pētījumos par nevalstisko sektoru Latvijā ir cita starpā iekļauti dažādi skaitliski dati un fakti par organizāciju darbību, kas noteiktā kontekstā un griezumā raksturo kādu sociālās ietekmes aspektu (piemēram, biedru skaits, organizācijas finanšu informācija, īstenotās aktivitātes u.c.), bet šie dati drīzāk raksturojami kā aktivitāšu iznākumu rādītāji. Bez padziļinātas pētniecības un analīzes pēc šiem datiem nav iespējams izmērīt un novērtēt organizāciju sociālās ietekmes mērogu un kvalitāti, vien aptuveni raksturot dažādus darbības un aktivitāšu aspektus.

Arī pašu sociālo uzņēmumu vidū sociālās ietekmes mērīšanas un izvērtēšanas koncepts nav plaši izplatīts. Lielākajā daļā sociālo uzņēmumu nepastāv nekādi sociālās ietekmes datu un informācijas uzskaites mehānismi vai arī pastāv tikai tādi sociālās ietekmes dati un informācijas uzskaites mehānismi, kas tiek obligāti prasīti no valsts un pašvaldību institūciju, finansētāju vai grantu devēju puses.

Tā, piemēram, sociālie uzņēmumi, kam ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, katru gadu papildus gada pārskatiem sniedz arī atskaites par sabiedriskā labuma darbību, kur cita starpā jāmin arī informācija, kas sniedz ieskatu atsevišķos organizācijas sociālās ietekmes sasniegumu rādītājos, piemēram, mērķauditorijas iesaistē. Taču šo rādītāju pieprasīšana un norādīšana vairāk vērtējama kā formāla, un nav informācijas par to, vai un kā šī informācija tiek apkopota, analizēta un izmantota organizāciju darbības attīstīšana un sociālās ietekmes palielināšana. Sabiedriskā labuma organziācijas komisija nepublicē datus par sabiedriskā labuma organizāciju sociālo ietekmi, un šie dati neapkopotā veidā ir pieejami tikai kā organizāciju gada pārskatu pielikumi.

Sociālie uzņēmumi, kas ir sociālo pakalpojumu sniedzēji, katru gadu sniedz Labklājības ministrijai informāciju un datus par atsevišķiem sociālo pakalpojumu iznākuma rādītājiem (piemēram, cik pakalpojumi sniegti, cik personas izmantojušas pakalpojumus u.c.). Labklājības ministrijas publicētajā sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā ir uzskaitīti sociālo pakalpojumu sniedzēji, to sniegto pakalpojumu veids un raksturojums, kā arī saņēmēju mērķauditorija, taču nav publiski pieejami dati par sniegto pakalpojumu skaitu un sasniegtajiem rezultātiem. Nav pieejama arī informācija, vai un kā Labklājības ministrija sniegtos datus par sociālo pakalpojumu iznākuma rādītājiem apkopo, analizē un izmanto, lai vērtētu to sociālo ietekmi.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Latvijā nav izstrādāta vienota sociālās ietekmes mērīšanas un vērtēšanas metodoloģija. Ir atsevišķi gadījumi, kad tiek uzskaitīti konkrēti aktivitāšu iznākumu rādītāji, taču, pat ja šie rādītāji kādos veidos tiek analizēti un pētīti, tad tie netiek publicēti, un līdz plašākai auditorijai nenonāk secinājumi par šo iznākuma rādītāju rezultātiem un ietekmi.

Atsevišķi sociālie uzņēmumi tomēr ir izvēlējušies uzskaitīt, mērīt un izvērtēt savu sociālo ietekmi. Tāda, piemēram, ir biedrība “Latvijas Samariešu apvienība” - tā uzskaita un izvērtē savu sociālo ietekmi un panāktās pārmaiņas gan savām iekšējām vajadzībām (lai redzētu savas darbības efektivitāti, lai pieņemtu informētus lēmumus nākotnē, lai panāktu vēl lielāku sociālo ietekmi), gan savu finansētāju vajadzībām (lai pierādītu, ka projekti un aktivitātes ir īstenoti atbilstoši piešķirtajam finansējumam). Savām iekšējām vajadzībām biedrība izmanto gan elementus no Social return on Investment (SROI) metodes, kas cita starpā dod iespēju aprēķināt ieguldīto investīciju sociālās ietekmes atdevi, gan EVPA  piecu soļu ietekmes izvērtējuma procesu, kas palīdz ieviest sociālās ietekmes pārvaldību visā biedrības darbībā. Izmantojot šīs metodes, tiek iegūti gan dati un informācija par aktivitāšu iznākuma rādītājiem (sniegto pakalpojumu skaits, mērķgrupu pārstāvju skaits, kas izmantojuši pakalpojumus u.c.), gan analizēta un pētīta ilgtermiņa ietekme mērķauditorijas pārstāvju dzīves kvalitātes uzlabošanā un plašāku sabiedrības procesu veicināšanā. Biedrība savus sociālās ietekmes rādītājus un sasniegumus nav ievietojusi mājaslapā, taču tie tiek izmantoti dažādās lekcijās un prezentācijās, kā arī individuālu tikšanos laikā un finansējuma piesaistē jauniem projektiem.

Arī labdarības veikalu tīkls “Otrā Elpa”, kurā darbojas trīs atsevišķi veikali, kas katrs reģistrēts kā atsevišķa juridiska vienība (viens veikals Liepājā, divi veikali Rīgā), savu sociālo ietekmi uzskaita jau kopš pirmā veikala Berga Bazārā avēršanas 2009.gadā. Lai gan netiek izmantota kāda īpaša sociālās ietekmes mērīšanas un izvērtēšanas metodoloģija, tomēr papildus obligātajiem grāmatvedības datiem un biedrību un nodibinājumu atskaišu prasībām, tiek uzskaitīti arī pamata dati par saņemtajiem un tālāk nodotajiem mantiskajiem ziedojumiem, organizācijām un iestādēm, kā arī “Otrā Elpa” stipdendiju saņēmējiem un to sociālo ietekmi. Tie pēc tam apkopotā veidā tiek izmantoti komunikācijā ar iesaistītajām pusēm un plašāku sabiedrību, kā arī organizācijas darbības iekšējam izvērtējumam un lēmumu pieņemšanai. Organizācija ik gadu sagatavo atskaiti par paveikto, kas tiek vizuāli saistošā veidā (plakāti, inforgafikas u.c.) izvietota veikalos, kā arī “Otrā Elpa” mājaslapā. Mājaslapā pieejamas sociālās ietekmes atskaites par visiem “Otrā Elpa” darbības gadiem – tajās norādīti organizāciju un iestāžu nosaukumi, kas saņēmušas ziedojumus, kā arī ziedojumu apmērs un ziedojumu izmantošanas mērķis. Par dažiem atsevišķiem gadiem norādīti arī mantisko ziedojumu veidi, skaits un vērtība.
“Otrā Elpa” stipendiju konkursa ietvaros, kā rezultātā kādai organizācijai veikala klientu balsojuma rezultātā ir iespēja saņemt finansējumu konkrēta projekta īstenošanai, no finansējuma saņēmējiem tiek pieprasītas vienkāršotas formas atskaites par projektā sasniegtajiem rezultātiem un finanšu izlietojumu. Tas ļauj monitorēt sasniegtās sociālās ietekmes kvalitāti, ne vien skaitliski uzskaitot stipendijas saņēmējus un stipdenijas apmēru, bet arī iegūstot padziļinātu informāciju, kādā veidā stipendija ir palīdzējusi sasniegt cerētās pārmaiņas, un kāda ir stipendijas sociālā ietekme ilgtermiņā.

SOCIĀLĀS IETEKMES MĒRĪŠANA PRAKSĒ – KO UN KĀ DARĪT?

Ne Eiropā, ne pasaulē nav vienas “ideālās” un vislabākās sociālās ietekmes mērīšanas un izvērtēšanas metodes. Katra organizācija un uzņēmums, tāpat arī valsts iestāde vai cita institūcija var izvēlēties piemērotāko metodi vai instrumentu, vadoties gan pēc sociālās ietekmes mērīšanas mērķa (kāpēc ir nepieciešams mērīt un vērtēt sociālo ietekmi?), gan pieejamajiem resursiem, gan citiem aspektiem. Sociālās ietekmes mērīšana un izvērtēšana var būt noderīga ne vien projektu atskaišu sagatavošanas procesā, bet arī paša sociālā uzņēmuma un tā efektivitātes un progresa izvērtēšanā, lai saprastu – kas ir izdevies, kas nē, kādi ir sociālā uzņēmuma sasniegumi, kas ir jāmaina un jāuzlabo utt. Sociālās ietekmes mērīšana un izvērtēšana ir arī neatsverams rīks sociālā uzņēmuma tēla un reputācijas veidošanā, komunikācijā ar iesaistītajām pusēm, medijiem un plašāku auditoriju. Ja spējat savu sociālo ietekmi parādīt un pierādīt ar skaitļiem un datiem, panāktās pārmaiņas atspoguļot konkrēti izmērītos rezultātos, ar pieredzes stāstiem un atsauksmēm pamatot dzīves kvalitātes uzlabojumus savām mērķgrupām, tad iegūsiet lielāku sabiedrības uzticību un simpātijas, un līdz ar to – vairāk potenciālos klientus, sadarbības partnerus un atbalstītājus.

Pat ja neesat domājuši par īpašas sociālās ietekmes mērīšanas sistēmas izveidi un ieviešanu jūsu uzņēmumā, ir vairākas vienkāršas lietas, ko variet darīt, lai sāktu uzskaitīt vismaz pamata datus un informāciju:

  • Rūpīgi pārdomājiet un definējiet savus sociālā uzņēmuma mērķus. Kā tos izteikt skaidri saprotamos, izmērāmos lielumos? Kāda veida redzamām pārmaiņām vajadzētu notikt, lai jūs secinātu, ka ejat pareizajā virzienā? Skaidri definējot mērķus, būs iespējams tiem atrast arī atbilstošus rezultatīvos rādītājus – izmērāmus, saskaitāmus lielumus, kuru skaitam, izmaiņām, apjomiem nepieciešams pievērst uzmanību. Tie var būt, piemēram, nodarbinātie riska grupu pārstāvji; cilvēki, kuriem jūsu uzņēmuma darbības rezultātā ir uzlabojusies dzīves kvalitāte; izglītoto personu skaits, atbalstīto organizāciju skaits utt.
  • Rūpīgi uzskaitiet šos rādītājus! Uzskaitiet preces un pakalpojumus, uzskaitiet cilvēkus, kas tos ir saņēmuši vai izmantojuši, uzskaitiet, kam un kādā veidā jūsu uzņēmums ir palīdzējis. Vāciet gan kvantitatīvo, skaitlisko informāciju (cik daudz), kā arī kvalitatīvo informāciju (kādā veidā) – tas palīdzēs saprast gan jūsu ietekmes skaitlisko, gan saturisko pusi.
  • Lūdziet atsauksmes un atgriezenisko saiti par jūsu uzņēmuma darbību tiem cilvēkiem vai organizācijām, kurus tā visvairāk ietekmē. Izmantojiet klientu aptaujas, atsauksmju grāmatas, kā arī individuālas intervijas, lai noskaidrotu, cik liela un kāda ir tā pozitīvā ietekme, ko ir radījis jūsu sociālais uzņēmums.
  • Veiciet regulāru mediju (arī sociālo mediju) monitoringu, lai noskaidrotu plašākas sabiedrības viedokli par jūsu uzņēmuma. Saglabājiet mediju publikācijas, piefiksējot spilgtākos citātus.
  • Lūdziet sabiedrībā vai jūsu nozarē atzītu ekspertu komentēt vai izvērtēt jūsu uzņēmuma darbību.

Veicot izvērtējumu, paralēli domājiet arī par to, kā to komunicēsiet tālāk. Noteikti nevajadzētu sociālās ietekmes datus un informāciju paturēt tikai pie sevis, kaut kur dziļi paslēptu atvilknē – jūsu padarītais un sasniegumi ir publicēšanas un izplatīšanas vērti, un var būt iemesls, lai vēlāk vēl vairāk izvērstu savu darbību, jau citā līmenī un kvalitātē.

Raksta autore: Madara Ūlande, LSUA direktore.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija.


Sociālās uzņēmējdarbības inkubatori un askeleratori: Latvija, Eiropa, ASV

Sociālās uzņēmējdarbības inkubatori un akseleratori var būt ļoti nozīmīgs atbalsts un atspēriena punkts jauniem uzņēmumiem, kuri ir apņēmības pilni iekarot jaunas virsotnes! Šajā rakstā esam mēģinājuši apkopot mums zināmos inkubatorus un akseleratorus Latvijā, Eiropā un ASV, kuros var startēt arī Latvijas sociālie uzņēmumi!

LATVIJA

New Door. Sešus mēnešus ilgs sociālās uzņēmējdarbības akselerators un apmācību programma, kas veidota kā intensīvs kurss (crash course) uzņēmējdarbībā, īpaši akcentējot sociālo uzņēmējdarbību. Papildus tiek trenētas praktiskās iemaņas, piemēram, biznesa izveidē no idejas līdz reālai darbībai, prezentāciju izstrādē, investīciju piesaistē, mērķtiecīgā kontaktu loka veidošanā utt. Ikviens programmas dalībnieks iegūst mentoru un pedagogu pašu pārbaudītas zināšanas par sociālā biznesa tehnoloģijām, uzņēmuma veidošanu, vadīšanu un izaugsmi. Jaunu dalībnieku uzņemšana gaidāma 2016.gada rudenī.

Socifaction. Sociālās uzņēmējdarbības akseleratora programma, kas īpaši veidota jauniešiem un jaunajiem profesionāļiem, kuri domā par sava sociālā biznesa uzsākšanu. Programma sastāv no vairākām apmācībām, mentoru atbalsta un praktiskajiem uzdevumiem. 2016.gada programma veltīta jauniešiem ar īpašām vajadzībām un viņu ideju atbalstam.

LIAA biznesa inkubatoru tīkls. Inkubatori, kas paredzēti gan "parastajiem", gan sociālajiem uzņēmumiem, šobrīd ir tapšanas stadijā. Informācija par tiem būs pieejama 2016.rudenī.

EIROPA

ImpactHub tīkls (dažādas pilsētas Eiropā un citur pasaulē) ImpactHub ir vienlaicīgi kopāstrādāšanas (coworking) vieta, inkubators un akseleratora programma, un dažādos veidos tie sastopami vairāk kā 79 pilsētās pasaulē. ImpactHubi var būt gan vieta, kur vienkārši strādāt, gan arī kas daudz vairāk - domubiedru platforma, sadarbības tīkls, un atbalsta punkts jaunām idejām un pieejām. Katras pilsētas ImpactHub funkcionē autonomi, taču tie visi ir saslēgti vienā kopējā tīklā. Katrs ImpactHub piedāvā nedaudz citu fokusu, iespējas un pakalpojumus, taču, kļūstot par biedru vienā ImpactHub, uzņēmumam uzreiz ir piekļuve visam ImpactHub biedru tīklam. ImpactHubi savu programmu īstenošanai piesaista dažādu nozaru speciālistus, kas var sniegt būtisku pievienoto vērtību sociālo uzņēmumu centieniem izveidot jaunus produktus un pakalpojumus, iekarot jaunus tirgus, uzlabot savus pārdošanas un finanšu rādītājus, atrast sadarbības partnerus utt.

Social Impact Lab (Vācija) Sociālās uzņēmējdarbības un inovācijas "laboratorijas" 6 Vācijas pilsētās, kuru mērķis ir palīdzēt attīstīties jaunām, inovatīvām sociālās uzņēmējdarbības idejām. Social Impact Labs šajās pilsētās darbojas gan kā kopāstrādāšanas vietas, gan arī kā tīklošanās un atbalsta platformas, piedāvājot gan mentoru atbalstu, gan attīstības programmas sociālajiem uzņēmējiem. Katras pilsētas inkubatoriem ir savi uzņemšanas termiņi un noteikumi - ja ir interese par kādu no tiem, tad noteikti sazinies ar konkrētās pilsētas inkubatora biroju, un viņi pastāstīs, kas darāms tālāk.

SE Forum (Zviedrija). Organizācija, kuras mērķis ir dažādos veidos stiprināt un attīstīt sociālo uzņēmējdarbību ne tikai Zviedrijā, bet arī ārpus tās, piedāvā dažādas apmācību un akseleratora programmas jaunajiem sociālajiem uzņēmumiem. īpaša uzmanība tiek veltīta tām idejām, kas risina problēmas jaunattīstības valstīs, tādējādi palīdzot risināt problēmas, kas saistītas ar nabadzību, pārtikas trūkumu, pieejamību veselības pakalpojumiem, pieejamību izglītībai utt. Akseleratora programmās tiek uzņemti arī dalībnieki no citām valstīm - informāciju par tuvākajiem uzņemšanas termiņiem un nosacījumiem nepalaidīsiet garām, ja pieteiksieties SE Forum ziņu lapai.

ASV

Halcyon Incubator

Echoing Green

Miller Center for Social Entrepreneurship

Good Company Ventures

Unreasonable Institute

Panzanzee.org


Ja grib, tad var!

Autore: Agnese Frīdenberga.

Sociālie uzņēmumi nav papildus slogs. Tas ir vēl viens veids, kā efektīvi, iesaistot pašu sabiedrību, risināt sociālas problēmas, ar kurām valsts nevar vai netiek galā.

Jau vairākus gadus aktīvi iesaistos sociālās uzņēmējdarbības koncepta popularizēšanā Latvijā, tai skaitā veicot pētniecību par jomu, sniedzot konsultācijas un vadot mācības. Kāpēc rakstu un runāju par šiem uzņēmumiem un uzņēmējiem, kāpēc satraucos? Tāpēc, ka redzu šo uzņēmumu potenciālu un man sāp politiskā nespēja pieķerties šai jomai un attīstīt to!

Sociālie uzņēmumi ir vēl viens veids vai instruments kā risināt sociālās vai sabiedrībai svarīgās problēmas. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka neviena valsts, lai cik pārtikusi tā būtu, nespēj efektīvi un ātri rast risinājumu dažādām sabiedrībai svarīgām problēmām.

Tas vienkārši nav iespējams, jo nereti valsts izpratne par palīdzību ir kārtējais sociālais pabalsts vai atbalsts, kas nevis risina problēmu, bet aizlāpa vajadzību, sniedzot īslaicīgu risinājumu.Protams, ne visas sociālās problēmas vienmēr var atrisināt sociālie uzņēmumi, ir jābūt valsts atbildībai un pienākumam sniegt palīdzīgu roku tieši tad, kad to vajag. Bet ir gadījumi, kad sociālie uzņēmumi ir labāks risinājums. Piemēram:

• sociālais uzņēmums „Žēlsirdības māja” ir veidots ar mērķi sniegt alternatīvas dzīves iespējas jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Žēlsirdības mājas jaunieši mācās dzīvot patstāvīgi, apgūst arodu un tiek nodarbināti kafejnīcā. Ja nebūtu šīs organizācijas, daudzi tās audzēkņi savu dzīvi nodzīvotu valsts sociālās aprūpes centros jeb psihoneiroloģiskajās slimnīcās, internātos. Tagad viņiem ir darba prasmes un iespēja dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi.
• sociālais uzņēmums SIA „Dizz” (pazīstams ar zīmolu HOPP) ražo velosipēdus, kas pielāgoti cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tagad gan veci, gan jauni droši var doties izbraucienos, bez vajadzības kādam viņus īpaši atbalstīt vai palīdzēt!
• „Otrā Elpa” ir gan lietotu mantu bodīte, gan mazais filantrops, jo visus savus nopelnītos līdzekļus novirza dažādu labdarības projektu realizācijai.

Diemžēl ne visi saprot un novērtē šādu uzņēmumu īpašo nozīmi un pienesumu sabiedrības labklājības celšanā. Ne tikai Latvijā.

Sociālie uzņēmumi Eiropā

2014.gadā tika veikts nozīmīgs pētījums „Sociālie uzņēmumi – vide un atbalsta mehānismi Eiropā („A Map of Social Enterprises and their ecosystems in Europe”), analizējot sociālās uzņēmējdarbības iespējas 29 Eiropas valstīs. Pētījumā konstatēts, ka ikvienā valstī ir sociālie uzņēmumi, taču uzņēmumu skaits un darbības atpazīstamība atkarīga no politiķu izpratnes un vēlmes attīstīt šo uzņēmējdarbības veidu. Ja Lielbritānijā sociālo uzņēmumu skaits ir vairāki desmiti tūkstoši, tad Latvijā – labi ja simts.

Ja Itālijā likumu par sociālajiem uzņēmumiem pieņēma jau 1992. gadā, tad Latvijā – kaut kad pēc n-tiem gadiem sāks rakstīt.Ja Īrijā, Francijā, Beļģijā un Lielbritānijā lieli un starptautiski juridiskie biroji konsultē sociālos uzņēmumus, tad Latvijā un Igaunijā atbalstu sociālajiem uzņēmumiem sniedz vairākas nevalstiskās organizācijas.

Tieši šī daudzveidība mani pārsteidza, lasot pētījuma secinājumus un 2015.gada janvārī Briselē satiekoties ar juristiem, kuri nodarbojas ar sociālo uzņēmumu atbalsta sniegšanu. Lai gan mēs visi bijām iesaistīti pētījuma procesā kā vietējie eksperti, tikai Latvijas un Igaunijas pārstāvji bija no nevalstisko organizāciju vidus, pārējie – zvērināti advokāti no „lieliem” advokātu birojiem vai mācību spēki no augstskolām. Šīs „lielās aizmugures” pierāda, cik atzītu pievienoto vērtību sociālie uzņēmumi dod citās valstīs.

Otra lieta, kas mani pārsteidza, bija šo ekspertu gados uzkrātā pieredze. Sociālās uzņēmējdarbības koncepts ir samērā jauns - pirmā valsts Eiropā, kas atpazina šādus uzņēmumus, bija Itālija, 1992.gadā pieņemot likumu par sociālajiem kooperatīviem. Kopš tā laika koncepts ir evolucionējis un tagad, runājot par sociālajiem uzņēmumiem, mēs vairs nedomājam kooperatīvus, kas nodarbina noteiktu skaitu personu ar īpašām vajadzībām. Tagad sociālie uzņēmumi ir dažādi gan pēc to juridiskās formas, gan darbības jomas un metodēm. Tāpat šo 23 gadu laikā ir izkristalizējušās pazīmes, kas raksturo ikvienu sociālo uzņēmumu Eiropā, neatkarīgi no piederības konkrētai valstij un tās ir:

1) Uzņēmuma izveides un darbības mērķis vērsts uz konkrētas sociālas vai sabiedrībai svarīgas problēmas risināšanu;
2) Uzņēmums veic aktīvu komercdarbību;
3) Uzņēmuma pārvaldē ir iesaistīti tā darbinieki vai mērķauditorija.

Kur esam Latvijā?

Latvijā, veidojot sociālās uzņēmējdarbības konceptu un rakstot likumisko ietvaru, jāmācās no citiem, kas šo radīšanas periodu jau ir izgājuši. Citiem vārdiem, mums nav jāizdomā jauns velosipēds, atliek tikai pavētīt citu pieredzi un pielāgot mūsu vajadzībām. Tas tika darīts, sagatavojot gan vairākus pētījumus, gan izstrādājot politikas dokumentu„Koncepcija par sociālās uzņēmējdarbības ieviešanas iespējām Latvijā”. Bet diemžēl šķiet, ka citu valstu pieredze mums neder, mēs vēlamies mācīties no savām kļūdām! Tas jāsecina, jo Ministru kabinets, apstiprinot sociālās uzņēmējdarbības koncepciju nolēma, ka likumprojekts, kas noteiks sociālo uzņēmējdarbību raksturojošos kritērijus (un iespējams, arī valsts atbalsta mehānismus), valdībā jāiesniedz ne vēlāk kā līdz 2018.gada 1.jūnijam.

Diemžēl līdzšinējā pieredze, konsultējot sociālos uzņēmumus un pētot to darbības iespējas Latvijā, rada bažas par esošo uzņēmumu spēju izdzīvot līdz 2018.gadam.Daudzi no uzņēmumiem, kas reģistrēti kā nevalstiskās organizācijas, Biedrību un nodibinājumu likumā noteikto ierobežojumu dēļ nevar paplašināt savu darbību vai to pilnvērtīgi attīstīt. Savukārt tie, kas izvēlējušies komersanta juridisko statusu, darbojas pēc tiem pašiem noteikumiem kā ikviens cits uzņēmumus, neskatoties uz to īpašo lomu vai apgrūtinājumiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka kafejnīca, kurā nodarbināti cilvēki ar īpašām vajadzībām, nav konkurētspējīga ar blakus esošo „parasto kafejnīcu” esošo izmaksu dēļ. Tirgus ekonomikas principi ļautu izdzīvot tikai „parastajai kafejnīcai”, bet mums kā ilgtspējīgai sabiedrībai ir vajadzīgi abi šie uzņēmumi - gan tie, kas strādā savam labumam, gan tie, kuru pamatmērķis ir risināt sabiedrībai svarīgu vai sociālu problēmu, šajā gadījumā kafejnīcā nodarbinot cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

Sociālie uzņēmumi nav papildus slogs, tas ir vēl viens veids un rīks kā efektīvi, iesaistot pašu sabiedrību, risināt sociālas problēmas, ar kurām valsts nevar vai netiek galā. Tāpēc sāksim darboties jau tagad un beigsim tukši solīt![ 1 ]

Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.
Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.
NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.

www.sif.lv 
www.eeagrants.org
www.eeagrants.lv


Sociālais uzņēmums kā alternatīva: Lielbritānijas pieredze

Linda Curika (intervija), Vineta Sīle un Agnese Lešinska teksts.

Lielbritānija var tikt uzskatīta par ļoti veiksmīgu sociālās uzņēmējdarbības piemēru. No Latvijas skatu punkta varētu šķist, ka visa panākumu atslēga slēpjas finansējuma apmērā, kas ieguldīts sociālās uzņēmējdarbības attīstībā. Kā Jums šķiet, kāds ir patiesais iemesls šim valsts līmeņa veiksmes stāstam?

Patiesībā, tas ir gluži pretēji - atskatoties vēsturē, sociālās uzņēmējdarbības izcelsme un kustības aizsākums meklējams tieši laika posmos, kad valstij naudas nebija - valdīja finanšu krīze un masveida sociālais pagrimums. Pirmsākumi šim konceptam ir meklējami jau 1840.gadā. Savukārt 1970.gados valsts piedzīvoja liela apmēra finansiālo krīzi, tas rezultējās dažādu sociālo un ekonomisko problēmu saasinājumā. Cenšoties rast risinājumu konkrētajai situācijai, apstākļi noveda pie tāda kā otrā sociālās uzņēmējdarbības viļņa. Padziļināta uzmanība sociālās uzņēmējdarbības idejai tika pievērsta 1990.gados. Tad iesaistītās institūcijas centās izprast jaunās uzņēmējdarbības formas vērtību, kā arī izzināt tās lomu valsts ekonomikā kopumā. Novērtējot tās pienesumu sabiedrībai svarīgu problēmu risināšanā, situācija strauji uzlabojās, un tas ļāva idejai attīstīties. Laika posmā no 1990.gada līdz pat 2000.gada sākumam, kad ekonomika strauji attīstījās, liela daļa finansējuma un investīciju nonāca arī sociālās uzņēmējdarbības attīstībā, taču, manuprāt, impulss radās desmitiem gadu agrāk.

Jūs darbojaties arī dažādos ar sportu un sociālo uzņēmējdarbību saistītos uzņēmumos. Latvijā tā nav izplatīta platforma sociālās uzņēmējdarbības veikšanai un īstenošanai. Vai Jūs, lūdzu, varētu sīkāk pastāstīt, kā jums ir izdevies šīs divas jomas apvienot?

Nacionālajai par sportu atbildīgajai institūcijai bija mērķis veicināt sabiedrības līdzdalību veselības un labklājības uzlabošanā, kā arī rast risinājumus šajā jomā identificētajām problēmām. Sportu un dažādas sportiskas aktivitātes izmantoja kā instrumentu komunikācijas un sociālās integrācijas attīstībai. Taču doma nebija pārvērst tradicionālu sporta klubu sociālā uzņēmumā, lielākoties tas pat nebūtu iespējams, tāpēc bija nepieciešams izstrādāt inovatīvu rīcības plānu.

Strādājot vienā no vietējām organizācijām, mans darbs bija atrast indivīdus, uzņēmējus, sporta klubus, grupas un asociācijas, kas nodrošināja ar sportu un fiziskām aktivitātēm saistītas nodarbes.

Ideja bija visas šīs organizācijas un personas identificēt, atbalstīt, kā arī palīdzēt izveidot rīcības plānu, lai tās varētu kļūt par sociālajiem uzņēmumiem.

Savukārt manā otrā darba vietā – valsts attīstības aģentūrā, mērķis bija rast iespēju jaunu darbavietu radīšanai un iemaņu, prasmju attīstībai. Tādējādi mans uzdevums bija sasniegt un īstenot abus šos mērķus.

Ja uzņēmums izskatījās ar potenciālu kļūt par sociālo uzņēmumu, bija svarīgi sniegt cilvēkiem atbalstu procesa gaitā, atrast iespēju gūt papildu finansējumu, izveidot veiksmīgu biznesa plānu, nodrošināt apmācības un stiprināt speciālistu kapacitāti. Dažos gadījumos tika sniegtas subsīdijas ēkām, zemei un iekārtām.

Es pavadīju 18 gadus, veidojot šo sistēmu un strādājot pie tās. Tas bija patiešām interesants uzdevums, jo bija iespaidīgi vērot, ko var izveidot uz jau eksistējošām sporta aktivitātēm, kā tās var pārvērst.

Šobrīd es aizvien esmu saistīts ar vienu no uzņēmumiem, kas izveidojās kā projekts pirms gandrīz 10 gadiem. Un tagad tas ir plaukstošs sociālais uzņēmums. Konkrētais piemērs attiecas uz sporta centru pilsētas vidē – BMX un skeitparku, kurš ir arī lielākais tāda veida centrs Eiropā. Tas aptver 2,4 hektārus lielu teritoriju, tai skatā 2 noliktavas vairāk kā 5000 kvadrātmetru lielā platībā. Šobrīd tiek nodarbināti gandrīz 30 cilvēki, pagājušā gada laikā centram bija 60 000 apmeklētāju un ienākumi sasniedz gandrīz miljonu mārciņu gadā. Un tas ir tikai viens no piemēriem, kā sports un sociālais uzņēmums var strādāt kopā.

Visbiežāk sociālie uzņēmēji ir cilvēki, kuri vēlas kaut ko būtiski mainīt reģionā vai vietā, kurā tie dzīvo. Nereti valda uzskats, ka tie ir dīvainīši, kuri patiesībā tikai vēlas iegūt naudu un atbalstu no pašvaldībām vai grantu sniedzējiem.  Kādam, pēc Jūsu domām, būtu jābūt stāstam, ar ko vērsties pēc palīdzības?

Manuprāt, daudzos gadījumos arī labi pazīstamos sociālajos uzņēmumos Lielbritānijā darbojas šādi „dīvainīši”, aktīvisti – cilvēki, kuri ir dedzīgi par ideju. Viņi pamanīja problēmu un vēlējās ko darīt lietas labā. Dodoties pie pirmās personas, viņi tika nosaukti par trakiem, dodoties pie nākamās personas, viņi saņēma atteikumu, bet viņi turpināja klauvēt pie durvīm, un galu galā kāds nodomāja – man šķiet, ka tas, ko jūs cenšaties paveikt, ir kaut kas atšķirīgs, un es esmu tajā ieinteresēts. Šis stāsts, manuprāt, ir tipisks visiem sociālajiem uzņēmējiem valstī.

Arī šeit varu izcelt iepriekš jau pieminēto piemēru par Adrenaline Alley – sporta centru, kuru izveidoja Mandy Young.

Pilsētā tika identificēta problēma ar jauniešiem - viņi tika uzskatīti par nekārtību izraisītājiem, antisociālas uzvedības paudējiem. Viens no galvenajiem iemesliem šādai problēmai slēpās apstāklī, ka jauniešiem tiešām nebija vietas, kur pavadīt brīvo laiku, kur atpūsties kopā ar draugiem un nodarboties ar kādu no iemīļotajiem sporta veidiem. Mandy Young bija cilvēks, kurš šo problēmu nolēma risināt. Tas aizsākās kā kopienas projekts, un cilvēki tiešām uzskatīja, ka ideja ir dīvaina un traka, bet Mandy ticēja, ka, pieklauvējot pie pietiekami daudz durvīm, šo ieceri izdosies realizēt. Atbalsts, ko viņa vēlējās saņemt no pašvaldības, drīzāk bija šīs idejas atzīšana, tādējādi pašvaldības sniegtā palīdzība varēja izpausties dažādos veidos – saņemot finansiālu atbalstu, zemes gabalu vai piesaistot dažus ieinteresētus cilvēkus, kuri būtu gatavi iesaistīties idejas realizēšanā. Galvenais bija nepadoties, turpināt klauvēt pie dažādu cilvēku durvīm un likt par sevi manīt. Saturiski ideja radās, pateicoties Mandy dēlam, kurš, neskatoties uz viņa traumu, vienmēr bijis kaislīgs skeitborda fans. Šī nodarbošanās puisim sniedza iespēju būt piederīgam noteiktai grupai, kopīgas intereses vienoja cilvēkus. Rezultātā Mandy īstenoja ideju, kas šobrīd zināma zem nosaukuma „Adrenaline Alley”. Un tas ir tieši tas sociālais uzņēmums, kura veiksmes stāstu no citiem aspektiem aprakstīju, atbildot uz iepriekšējo jautājumu.

 

Manuprāt, izplatīta problēma, kas skar gan sociālos uzņēmumus, gan nevalstiskās organizācijas ir tā, ka, koncentrējoties uz pienākumiem un paveicamajiem darbiem, tie aizmirst popularizēt sevi un vēstīt par to, ko dara. Tas, savukārt, padara sarežģītāku iespēju tikt pie papildu finansējuma.

Cilvēki, kuriem ir nopietnas problēmas ar narkotiku un alkohola atkarībām Lielbritānijā, cīnās, lai saņemtu atbalstu. Ir sociālie uzņēmumi, kas strādā ar šiem cilvēkiem, bet, iespējams, nesaņem pietiekami lielu ievērību. Visticamāk, iemesls tam ir tieši tāds pats, proti, viņu uzmanība ir vērsta uz darāmajiem darbiem un pakalpojumu nodrošināšu, tādējādi, iespējams, šī saruna vai stāsts par to, ko viņi dara un kāda ir šī pievienotā vērtība, lielākoties izpaliek. Bet no otras puses, tas, protams, ir atkarīgs no viņiem pašiem – apzināties šo pievienoto vērtību un pārmaiņas, ko veicina viņu paveiktais darbs. Ka tieši viņu uzņēmums ir tas, kas nodrošina jauniešu labklājību, vai uzņēmuma piedāvātās aktivitātes ir tās, kas palīdz uzlabot viņu veselības stāvokli, ka šīs aktivitātes attur jauniešus no zādzību izdarīšanas vai nonākšanas cietumā.  Un, ka praktiski šis uzņēmuma jauniešiem piedāvātais aktivitāšu kopums veicina labklājību arī viņu ģimenēm, ko bieži izvēlas nepieminēt un lieki neakcentēt. Tādējādi noteikti ir vērts sākt runāt par plašākiem ieguvumiem, ko sniedz šādi sociālie uzņēmumi. Manuprāt, sociālie uzņēmēji ir veiksmīgi sava stāsta stāstītāji, taču šie stāsti būtu jāpilnveido un jāizceļ arī priekšrocības un ietekme, ko tie sniedz plašākai sabiedrībai.

 

Kā tas ir jums – jūs daudz ceļojat un stāstāt par sociālo uzņēmējdarbību. Vai tas jums sniedz arī labāku priekšstatu par to, kā noris šī koncepta attīstība pasaulē un kāda ir šīs attīstības pozitīvā ietekme?

Pilnīgi noteikti! Es uzskatu, ka man ir ļoti paveicies -  pagājušā gadā es vairākkārt devos uz Lietuvu,  ceļoju uz Dienvidkoreju, Tunisiju, Latviju, ar Lielbritānijas vēstniecības starpniecību strādāju Manilā, Filipīnās, kā arī citviet - piedaloties globāla līmeņa konferencēs un pasākumos saistībā ar sociālo uzņēmējdarbību. Un man pašam tas ir ļoti interesants process, jo es sāku savu darbību reģionālā līmenī, pamazām tas attīstījās līdz iespējai darboties valsts mērogā, taču šobrīd – tas ir jau starptautisks līmenis. Izaicinājumi, kas skar sociālos uzņēmumus pasaulē, lielākoties ir salīdzinoši līdzīgi. Runa vienmēr ir par piekļuvi finansējumam, par to, kā iegūt valdības izpratni par sociālās uzņēmējdarbības pievienoto vērtību, par to, kā veiksmīgāk izvēlēties juridisko statusu, izveidot struktūru, vienmēr aktuālas ir diskusijas par definīcijām un koncepta būtību, tā pazīmēm. Taču tieši šāda veida diskusijas un debates ir tās, kas ietekmē sociālos uzņēmumus visā pasaulē, līdz ar to ir svarīga šo dažādo pasākumu esamība un pieredzes apmaiņa.

 

Šis  raksts veidots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.

Ragatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.

Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.

NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.

www.sif.lv

www.eeagrants.org

www.eeagrants.lv