Mūsdienās ceļošana vairs nav elitāra izklaide, taču ne visiem šis atpūtas veids ir pieejams. Tieši tāpēc izveidots „Difftravel” – lai nodrošinātu transporta pakalpojumus un tūrisma iespējas cilvēkiem ar dažādu invaliditāti vai apgrūtinātām pārvietošanās spējām. Turklāt darītu to tā, lai vēl ilgi pēc ceļojuma varētu kavēties patīkamās atmiņās – lai tā būtu gluži kā emocionāla terapija. 

Viss sācies ar nelieliem izbraucieniem pa Latviju, bet nu jau „Difftravel” organizē ekskursijas arī uz Eiropas valstīm, un to plānots attīstīt avien vairāk. Uzņēmuma vadītāja Santa Beitāne uzsver – šim virzienam ir liels potenciāls, tā ir lēni augoša, bet ilgtspējīga biznesa niša. „Šī būs jau trešā sezona, bet arī pa ziemu īsti neesam apstājušies – braucām tur, kur ir siltāks. Rudenī, kad beidzās vietējā sezona, bijām Vācijā, Ziemassvētkus sagaidījām Prāgā, pēc tam bijām Kiprā, aprīļa beigās – Šveicē. Un tad jau sākas arī vietējā sezona,” uzskaita Santa. 

No parastas tūrfirmas „Difftravel” atšķiras ar to, ka pielāgojas saviem klientiem – apzinoties, ka šie ekskursanti nevarēs pārvietoties ātri un katram būs savas vajadzības, ceļošana notiek mazās grupās (ne lielākās par 30 cilvēkiem) un domājot par to, lai visiem visu ceļojuma laiku būtu ērti arī mazās lietās. 

“„Difftravel” ir daļa sociālā uzņēmuma „Mobilizing”, kas piedāvā auto vadīšanas apmācību nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem. Vēlme palīdzēt cilvēkiem, kuriem veselības dēļ kaut kas ir liegts, manī iesakņojās bērnībā, kad pašai plaušu tuberkolozes infekcijas dēļ nācās ārstēties un ilgu laiku pavadīt dažādās sanatorijās un ārstniecības iestādēs,” stāsta Santa Beitāne.  

Taču kā radās ideja par šādu, īpašu tūrisma kompāniju? „To es gribēju jau ļoti, ļoti sen. Laikam tas bija kāds 2008. vai 2010. gads, bet Latvijā tam tobrīd nebija pilnīgi nekādas infrastruktūras, un es to viena nevarēju panākt. Pieejamības jomā ļoti daudz ir izdarījis “Apeirons”, daudz kas ir panākts un uzlabojies, domāšana pamazām mainās. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, vēl gan ir daudz jāstrādā. Tur pieejamība ir nodrošināta, piemēram, pat ļoti, ļoti augstu kalnos, kur it kā tam ir sarežģīti apstākļi. Mums vēl ir, kur tiekties, bet uzlabojumi arī ir jūtami,” situāciju iezīmē Santa Beitāne. 

Ekskursiju maršrutu un galamērķu izvēle Latvijā līdz ar to notiek pēc principa, ka aptuveni tiek nosprausts galamērķis un tad vērtēts, kuri objekti, apskates vietas vai interesanti uzņēmumi pa ceļam ir pieejami. Pēc tam gan vēl nākas zvanīt un precizēt, vai tiešām, piemēram, cilvēkam ratiņkrēslā būs iespēja nokļūt izvēlētajā punktā un konkrētās vietas piedāvājumu arī izbaudīt. Labs palīgs ir arī pašvaldību un tūrisma centru mājas lapas. 

Braucieni uz citām valstīm jau ir krietni sarežģītāki. Viss sākas ar viesnīcu rezervāciju, kas ir ļoti liels darbs, jo ne vienmēr pieejamība izrādās pietiekama. “Vārds “pieejams” vēl nenozīmē, ka viss tiešām ir pieejams. Daudzi domā – ja ar ratiņkrēslu tiek iekšā pa durvīm, tātad tas ir pieejams invalīdiem. Tāpēc ir jāzvana un jāsāk prasīt visādi sīkumi: vai podiem ir rokturi, vai dušā ir rokturis, cik liels ir durvju platums, kāds ir gultas augstums…,” uzskaita Santa. Nereti rezervācijas ir arī jāmaina, turklāt uzreiz jādomā arī par transporta pieejamību. Piemēram, organizējot ceļojumu uz Šveici, Santa izbrauca jau ātrāk, lai aizvestu busu cauri visai Vācijai un varētu to atstāt lidostā. Tad lidoja atpakaļ uz Latviju un kopā ar grupu atkal turp, lai no lidostas ar savu transportlīdzekli varētu sākt ceļojumu. 

Lai veiksmīgāk izvēlētos maršrutu, reizēm „Difftravel” vadītāja dodas arī izpētes braucienos. Labs palīgs ir arī mākslīgais intelekts, kas var aptuveni izveidot maršrutu, piedāvājot uzreiz pieturpunktus: „Tad gan nav precīza informācija. Tas man forši iedod pavedienus, bet pēc tam vēl viss jāpārbauda.” 

Lielākoties Santa visu organizē viena, taču viņai daudz palīdz Invalīdu apvienības „Aizvējš” valdes loceklis Aivars Krūzmētra. „Man ir arī Aivars. Viņam ir ļoti ass prāts, pašam ir invaliditāte, bet galva – cepuri nost! Es izveidoju plānu, dodu viņam un saku – pārbaudi un dod pa mizu, ja kas! Viņš visu ļoti rūpīgi izskata, pamana, ko esmu aizmirsusi,” par palīdzību ir pateicīga Santa. 

Bez atbalsta grantiem sociālajai uzņēmējdarbībai gan izdzīvot būtu grūti, jo izmaksas ceļojuma nodrošināšani ir lielākas nekā parastai tūrfirmai. Kaut vai tāpēc vien, ka ceļojumi notiek salīdzinoši nelielās grupās. „Tas nav 40 vai 50 vietīgs autobuss, kur tad visas izmaksas sadalās,” paskaidro Santa. 

Viņa ir apņēmības pilna – jau tuvākajā laikā plānots tikt pie vēl viena busiņa, kas jau noskatīts. Tāpat, lai darbību paplašinātu, nepieciešams arī otrs šoferis. „Šobrīd es izmantoju ģimenes locekļus, kuriem neko nemaksāju, bet cik tad ilgi es tā varēšu? Tas ir tikai šī brīža risinājums, man vajag otru, stabilu šoferīti, kuram būs jāmaksā alga,” norāda „Difftravel” vadītāja. 

Tas jau tuvākajos plānos ierakstīts, un, arī par tālāku nākotni runājot, Santai jau viss ir skaidrs. „Es pilnīgi noteikti gribu attīstīt specializēto transportlīdzekļu pakalpojumu. Kur ir problēma? Šobrīd, ja iebrauc Latvijā lielāks skaits cilvēku ar invaliditāti – kaut vai sportisti vai kāda lielāka pasākuma dalībnieki –, neviens [viņiem atbilstošu transportu] nevar nodrošināt. Piemēram, man nesen prasīja – jūs varat 100 tenisistus ar ratiņkrēsliem pārvest uz Valmieru? Es gribētu to darīt, gribu attīstīt šo specializēto transportlīdzekļu pakalpojumu. Un tad jau nākamais etaps – kad tikšu galā ar šo, ļoti gribu izveidot kempingu cilvēkiem ar invaliditāti, lai tur rīkotu starptautiskus pasākumus. No tā es neatkāpšos. Ja vien Latvijā nebūs karš, tad es to izdarīšu!” apņēmības pilna ir Santa Beitāne.