Mūsdienās arvien lielāks pieprasījums ir pēc sociāli atbildīgas uzņēmējdarbības, un „Sonido” ir piemērs tam, ka, nodrošinot profesionālu pakalpojumu, var vienlaikus gan pelnīt, gan atbalstīt sociālā riska grupas un dot arī savu ieguldījumu sabiedrības attīstībā. „Sonido” pamats ir zvanu centrs, kas nodrošina daudzveidīgus pakalpojumus augstā kvalitātē jebkuras nozares biznesam. Taču uzņēmums nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, īpaši pielāgojot arī darba vietu un domājot par apmācību, un paralēli ikdienas darbam realizē arī sociālās palīdzības projektu „Parunāsim”. 

„Sapnis par biznesu ir skaļi teikts – es teiktu, ka man nebija citu variantu, kā pelnīt naudu un pašai sev būt priekšniecei! Un pieeju zvanīšanai, telemārketingam un ienākošo zvanu apkalpošanai es redzu citādāk nekā citi uzņēmumi – tā bija mana priekšrocība,” stāstot par to, kā nonākusi līdz savam uzņēmumam, uzsver tā vadītāja Inga Muižniece. 

Viss sākās no tā, ka, strādājot dažādās darbavietās, Inga saprata, ka nespēj un negrib strādāt citu priekšnieku uzraudzībā: „Uz karstām oglēm pēdējā darbavietā teicu – es jums pāradīšu! Uztaisīšu uzņēmumu un būšu veiksmīga! Tad izgāju ārā un sapratu – man taču nav neviena drauga uzņēmēja, es nezinu, kā lai taisa uzņēmumu, naudas man arī nav.” Biznesa partneri tomēr izdevās atrast, taču pirmie divi gadi bija grūti – Ingai nebija ne jausmas, ar ko ir jāsāk. Palīdzēja iesaistīšanās BNI jeb Bussines networking international – organizācijā, kas apvieno dažādus uzņēmējus. Pamazām dibināti kontakti, paplašināts klientu loku un, uzņēmumam stabilizējoties, Inga aktualizējusi jau iepriekš apdomātu ideju – izveidot tālruņa līniju, uz kuru cilvēki varētu zvanīt, lai vienkārši parunātos, izkratītu kādam sirdi un tiktu uzklausīti. 

„Jau tad, kad strādāju citos zvanu centros, biju pamanījusi, ka cilvēki bieži zvana, lai parunātos. Kad man bija funkcionējošs zvanu centrs, es atkal nonācu pie tās pašas atziņas, ka lielākā daļa sarunu ir 70 % emociju un tikai 30 % – par risinājumu. Sapratu, ka ir dažādi tālruņi, kur sniedz visa veida palīdzību – psiholoģisko, juridisko u.c. –, bet tādas līnijas, kur varētu piezvanīt tad, kad tev nav, ar ko parunāt, patiesībā nav,” stāsta Inga Muižniece. 

Darbošanās BNI Ingai iemācīja, ka par idejām vajag runāt skaļi, jo varbūt kāds jau zina vieglāko ceļu, kā tās realizēt. „Un tieši to es sāku darīt – teicu, ka gribu uztaisīt tādu tālruni, kur cilvēki var zvanīt, lai parunātos, bet man tam nav naudas. Kur man tikt pie naudas? Vienkārši laidu domas kosmosā un cerēju, ka varbūt kaut kur tas aizķersies.” Ingu sadzirdēja Zita Baranova – viņa pastāstīja par sociālo uzņēmējdarbību, uzrakstīja pirmo projektu atbalsta saņemšanai, un tā no 2018. gada 1. septembra tālruņa līnija sāka darboties. 

Jau uzreiz bija skaidrs – cilvēkiem, kas strādās, uzklausot šos zvanus, nav nepieciešamas specifiskas zināšanas, bet ir vajadzīga ļoti liela empātija. Kolēģe aicinājusi dot iespēju viņas tēvam, kurš ir ratiņkrēslā. „Aizgāju satikties, un viņš teica – ļoti laba ideja! Es tev atvedīšu vēl tādus kā es, un bliežam augšā! Tā pēkšņi no nekurienes uzradās arī darbinieki, un tas viss notika tik organiski, ka es pat nezinu, vai tur bija mans nopelns – atskaitot to, ka visiem apkārt stāstīju, ka es to gribu!” smejoties stāsta Inga. 

Nu pagājuši vairāk nekā pieci gadi, un, ja pirmajā mēnesī saņemti 40 zvani, tad šobrīd zvanu skaits izaudzis jau līdz pat tūkstotim mēnesī. „Pats interesantākais, ka Eiropā šis joprojām ir unikāls pakalpojums, jo citur ir tikai palīdzības līnijas. Kāpēc? Jo tas ir reālākais veids, kā tu ar šādu darbību vari nopelnīt naudu – valsts tev maksā par to, ka sniedz pakalpojumu. Man tas biznesa modelis ir citāds – mana zvanu centra klienti, izvēloties pakalpojumus, zina, ka ar daļu no peļņas es uzturu „Parunāsim”. Es teiktu, ka mani klienti ir visi, kuri savu biznesu balsta vērtībās – viņi saprot, kāpēc man pakalpojums varbūt kādreiz ir dārgāks, jo redz šo pievienoto vērtību.” 

Ikdienā uzņēmumā strādāt 26 līdz 30 cilvēki, no kuriem aptuveni puse ir ar invaliditāti. Daribnieku rotācija ir ļoti zema, bet atlases kritēriji ikvienam, kas vēlas strādāt zvanu centrā, ir identiski – pieņemot darbā cilvēku, neviens te neskatās uz viņa invaliditātes grupu, bet gan spējām izdarīt uzticēto. Šādam darbam nepieciešamas valodu zināšanas, datorprasmes, arī spēja apgūt jaunu informāciju. Ikvienam potenciālajam darbiniekam arī ir iespēja vienu dienu ēnot kādu no topošajiem kolēģiem, lai pats varētu saprast, vai vispār šādam darbam ir gatavs, jo ne visiem tas izrādās piemērots. 

„Mēs visus savus cilvēkus ar invaliditāti saucam par foršajiem. Uz „Parunāsim” ir viegli dabūt darbiniekus, jo tur nav vajadzīgas papildu iemaņas. Tur, piemēram, strādā arī Lolita, kura ir ļoti vājredzīga, un Vineta, kura ir ļoti vājdzirdīga. Viņas ir piedzīvojušas pasauli, dzirdējušas pasauli, līdz ar to viņam ir vieglāk uztvert otru cilvēku. Zvanu centrā, kur ir vajadzīgas datorzināšanas, valodu prasmes, jau ir grūtāk, jo jāatzīst, ka izglītības sistēma cilvēkiem, kas no dzimšanas ir ar invaliditāti, nepalīdz,” stāsta Inga, īpaši vēlreiz uzsverot – izglītības sistēma cilvēkiem ar invaliditāti, īpaši tādiem, kuriem ir kustību traucējumi un kuri patiesībā ļoti labi spētu mācīties un apgūt jaunas lietas, nav iekļaujoša. Bieži viņi tikai savas invaliditātes dēļ tiek nosūtīti uz kādu palīgskolu, kur tad arī neattīstās. „Mēs jau saknē cilvēkiem ar invaliditāti pasakām – tu nekad nestrādāsi! Mentāli viņiem tas jau ir ielikts – mēs paši negatavojam šos cilvēkus, lai viņi izglītotos un strādātu.” 

Inga vēlas šo attieksmi mainīt un nodarbināt cilvēkus no sociālās atstumtības riska grupām pēc iespējas plašāk, atrodot veidu, kā viņus apmācīt un integrēt. „Uzskatu, ka katram Latvijā ir tiesības uz darbu, un uzņēmējs var pielāgoties, lai šīs iespējas cilvēkiem būtu daudz plašākas. Ļoti daudzas lietas mēs varam izdarīt, vienkārši ieguldot laiku. Man gribētos, lai Latvijā uzņēmumi jau tagad, nevis pēdējā brīdī sāktu domāt, kā viņiem būt ilgstpējīgiem un kā izvēlēties sociāli atbildīgus pakalpojumus, nevis attapties tikai tad, kad Eiropa jau par to liek sodus,” uzsver uzņēmēja.