Unikāla pieredze, kas ļauj ne tikai labāk iepazīt pašam sevi un pasauli apkārt, bet arī izprast cilvēkus, kuriem jādzīvo bez vienas būtiskas maņas – redzes. Tā īsumā varētu raksturot „Neredzamās pasaules” piedāvāto ceļojumu tumsā. Tā ir pieredze, kas lauž stereotipus un maina domāšanu. 

Muzeja izveidotājs Maksims Mihejevs līdz šai idejai nonāca pavisam nejauši. 2016. gadā, aizbraucot uz Maskavu atbalstīt Latvijas valstsvienību Pasaules hokeja čempionātā, viņš pastaigas laikā tirdzniecības centrā iegāja šāda veida muzejā. „Man tas ļoti iekrita sirdī, biju šokā! Par neredzīgiem cilvēkiem ir ļoti daudz mītu, bet te uzzināju, pieredzēju, ka neredzīgie var būt pat lidmašīnas piloti, programmētāji, arhitekti, ka viņi ceļo, nodarbojas ar sportu. Tā man bija liela stereotipu laušana. Izgāju no šī muzeja ārā un domāju – mēs, redzīgie, bieži daudz žēlojamies, kaut mūsu problēmas ir niecīgas. Te neredzīgi cilvēki tik daudz ko var – to, ko pat daudzi redzīgie nevar! Tas mani pārliecināja, ka varbūt visi mūsu šķēršļi ir tikai galvā, visu var izdarīt.” 

Šī pārliecība palika, un jau pēc dažiem gadiem Maksims iedrošinājās pamēģināt. Noskaidroja, kas ir sociālā uzņēmējdarbība, izpētīja visu, ko varēja uzzināt par šāda muzeja ideju. Izrādījās, tā nāk no Vācijas, kur ir ļoti populāra lieta. Atrada arī līdzīgus muzejus Sanktpēterburgā un Kijivā, ar kuru vadītājiem izdevies izveidot labas attiecības un saņemt padomus. 

“Man jau no bērnības patīk gan palīdzēt cilvēkiem, gan atklāt viņiem kaut ko interesantu. Un man patīk doma, ka caur izklaidi cilvēkam var parādīt nopietnas lietas. Ka cilvēki, izejot šo interaktīvo ekskursiju, ne tikai gūst unikālas, spilgtas, vienreizējas emocijas, bet kļūst empātiskāki, aizdomājas par dažādību, par to, ka cilvēks ir spējīgs uz visu, ka var pielāgoties un ne tikai izdzīvot, bet tiešām arī baudīt dzīvi,” stāsta Maksims Mihejevs. 

Nodibinājis uzņēmumu, saņēmis pirmo Altum grantu un par spīti kovidlaikam, nu jau „Neredzamā pasaule” strādā piekto gadu. Šajā laikā saņemti vēl vairāki granti, dažādas balvas, bet svarīgākais – spilgtas atsauksmes no visiem apmeklētājiem. „Tas bija tāds pagriezienpunkts dzīvē man personīgi, un ir labi viss aizgājis. Tā ir mana pirmā uzņēmējdarbības pieredze, un, protams, mācāmies kā visi no savām kļūdām, bet ir labi, ka es uzdrošinājos un tiešām šo vietu atvēru,” uzsver uzņēmējs. 

Kaut pats ir trešās grupas redzes invalīds – no dzimšanas Maksims ar vienu aci neredz –, ar neredzīgo pasauli iepriekš viņš nav nekā īpaši saskāries. „Vecāki mani audzināja kā parastu bērnu, neņemot vērā šo invaliditāti. Vienīgi katru gadu man bija jāiet pie ārsta pārbaudīt redzi. Skolas pēdējās klasēs man bija jāmaina brilles, un viņš teica – jūs tās brilles par invaliditātes pensiju varat nopirkt. Kā, lūdzu? Kāda invaliditāte? Mums – man un arī mammai – tas bija liels brīnums. Jā, es zināju, ka man jāsargā veselība, jāsargā acs, bet man nebija nekādu lielo ierobežojumu šajā ziņā. Kaut neviens man negarantēja, ka slimība neattīstīsies arī otrā acī. Paldies Dievam, viss kārtībā, neattīstījās. Bet kaut kur zemapziņā manī bija bailes, ka es varētu kļūt neredzīgs. Tāpēc laikam var tomēr teikt, ka esmu ar to saistīts, kaut neredzīgo sabiedrībā nebiju līdz pat šai uzņēmējdarbībai,” stāsta Maksims. 

Par Neredzīgo biedrību Latvijā viņš uzzinājis tikai, kad meklēja darbiniekus. Sācis ar biedrību sadarboties, un jau uz pirmo darba sludinājumu atsaucās 14 cilvēki. No tiem gandrīz puse izgājusi īpaši organizētu apmācību par to, kā vadīt grupu, kā noturēt cilvēku uzmanību utt. Lielu problēmu atrast strādātgribētājus gan nav – Latvijā ir ap 12 tūkstošiem neredzīgu vai vājredzīgu cilvēku, no kuriem lielākajai daļai nav darba. Tādēļ ir iekšēja konkurence, savukārt tie, kuri pie darba tikuši, parasti to nevēlas pazaudēt. 

Patlaban uzņēmumā strādā četri cilvēki. Galvenais atlases princips ir, lai darbinieks būtu atbildīgs un uz viņu varētu paļauties, lai ir vēlme strādāt un mācīties. Vēl bez latviešu valodas, vismaz sarunvalodas līmenī jāprot arī krieviski, angļu valoda jau ir priekšrocība. 

Konkurēt ar citiem izklaides piedāvājumiem nav viegli. „Tāpat kā visiem – jākonkurē, jāatrod sava vieta,” uzsver Maksims, taču uzreiz piebilst, ka par apmeklējumu un cilvēku interesi sūdzēties nevar. Tagad muzejs iekļauts arī programmā „Latvijas skolas soma”, tādēļ salīdzinoši daudz nāk skolēni. Uzņēmumi te organizē saliedēšanas pasākumus. 

Ietekmi un devumu sabiedrībai ir viegli novērtēt – pietiek palasīt apmeklētāju atstātās atsauksmes. „Viņi atzīst, ka tā ir liela stereotipu laušana, viņi kļūst iejūtīgāki, labāk saprot neredzīgo problēmas. Pat daži neredzīgo cilvēku vecāki pēc tam saka – tagad mēs varam daudz labāk saprast, kā jūtas mūsu bērns. Ļoti patīk, kā reaģē skolas – skolēni saprot ne tikai to, kā jūtas neredzīgi cilvēki, bet kā jūtas jebkurš cilvēks, kuram ir kādas problēmas ar garīgu vai fizisku veselību. Tas mani tiešām priecē,” atzīst Maksims Mihejevs.