Svarīgi ir strādāt uzreiz vairākos virzienos, uzsver sociālā uzņēmuma „Visi Var” valdes locekle Eva Viļķina, praksē arī pierādot, ka šāda filozofija atmaksājas. Uzņēmums nodarbina personas ar invaliditāti, viņu tuviniekus un cilvēkus no sociāli mazaizsargātām grupām. Te gan ražo, gan tirgo – dažādās darbnīcās sastrādāto pārdod labdarības veikalā, ar ienākumiem nodrošinot labdarības projektus, sociālo atbalstu un nepieciešamā aprīkojuma iegādi jaunu darba vietu radīšanai. 

„Savu reizi vienam virzienam būs vairāk pasūtījumu, citreiz mazāk, bet šie virzieni viens otru līdzsvaro. Tāpat arī veikalā – mēs netirgojam tikai rokdarbus, mums ir arī ziedojumu platforma, esam paņēmuši sadzīves ķīmiju, kas nāk no Vācijas. Ir vairāki virzieni, no kā mēs varam iegūt,” pieredzē dalās Eva. 

Sociālais uzņēmums „Visi Var” izaudzis no biedrības „Cerību spārni”, kas izveidojās, apvienojoties vecākiem, kuriem bija bērni ar invaliditāti. „Man pašai ir meita, kurai šogad būs 32 gadi un kura ir ar garīga rakstura traucējumiem – dzemdību traumas rezultātā viņa guva smadzeņu bojājumus. Pirms trīsdesmit gadiem sabiedrība vēl nebija ļoti pieņemoša, un man nācās saskarties ar daudz un dažādām negācijām, neieinteresētību no iestāžu speciālistu puses. Daudz kam nācās iet cauri, lai pastāvētu par savu bērnu, lai domātu, kā uzlabotu bērna funkcionālo stāvokli – tā bija pamatīga pieredzes bagāža. 2002. gadā sāku satikties ar vecākiem, kuriem arī bija bērni ar invaliditāti, un jau pēc gada dibinājām biedrību, lai varētu organizēt atbalsta projektus, ziedojumus un veidot atbalsta sistēma ilgtermiņā,” stāsta Eva Viļķina. 

2002.gadā Eva sāka satikties ar vecākiem, kuriem arī bija bērni ar invaliditāti, un jau pēc gada tika dibināta biedrība, lai varētu veidot atbalsta projektus, organizēt ziedojumus un veidot atbalsta sistēmu.

Soli pa solim biedrība auga, izveidojās sadarbība ar pašvaldību sociālo pakalpojumu sniegšanai, līdz 2016. gadā sākās runas par sociālo uzņēmējdarbību. Arī „Cerību spārni” piedalījušies šīs jomas likumdošanas veidošanā. „Sākot par to vairāk domāt, nolēmām, ka drīkstam veidot SIA, lai nodalītu mūsu saimniecisko darbību no biedrības. Tā biedrība uzņēmās šefību par sociālā uzņēmuma izveidi, un kad 2018. gadā 1. aprīlī stājās spēkā sociālā uzņēmuma likums, mēs jau bijām izveidojuši savu,” atceras Eva.

“Patlaban uzņēmumā strādā 15 cilvēki, no kuriem pārliecinoši lielākā daļa ir mērķgrupas cilvēki. Piemēram, ir cilvēks, kurš saņem pakalpojumus biedrībā, bet mēs redzam, ka viņš jau ir sasniedzis tādu līmeni, ka var pastāvīgi strādāt, kaut ko izgatavot. Ja redzam, ka var iet strādāt atklātā darba tirgū, tad to veicinām. Bet tiem, kuri to īsti nevar, mēs nodrošinām iespēju pie mums strādāt. Tas notiek atbilstoši spējām un pakārtojot arī darba laiku tam, kādas iespējas ir konkrētajam cilvēkam,” norāda Eva. Tāpat uzņēmumā strādā arī vairāki vecāki, kuriem ir bērni ar invaliditāti – viņiem darba laiks ir pakārtots tam, kā un kur ir jāved bērns. 

„Visi Var” izveides sākumā uzņēmums īrēja telpas – līdz brīdim, kad to īpašnieks krietni pacēla īri. „Tad sapratām, ka tas būs sarežģīti – ka gandrīz visa nauda, ko nopelnām, aiziet īrei. Meklējām risinājumus un pamanījām, ka pagasta centrā ir brīvas telpas. Lūdzām pašvaldībai palīdzību, lai mums šīs telpas var nodot bezatlīdzības lietošanā. Pašvaldība nāca pretī, un tagad mums šajās telpās ir ierīkots veikals,” stāsta Eva. 

Veikalā tiek pārdoti rokdarbi, kurus radījuši cilvēki ar invaliditāti, bet vēl ir arī labdarības platforma, kur ikviens var ziedot sadzīves lietas vai apģērbus, no kuriem labākie tiek pārdoti, bet no iegūtajiem līdzekļiem – pirkts jauns aprīkojums darbnīcām. Patlaban tādas ir piecas – kokapstrādes, šūšanas, adīšanas, apdrukas un radošā darbnīca. Arī te uzņēmums cieši sadarbojas ar biedrību, un reizi mēnesī gan sociālā uzņēmuma, gan biedrības darbnīcu meistari nāk kopā, lai domātu par jauniem dizainiem un precēm, ko katrā darbnīcā varētu ražot. „Tās ir tādas „prāta vētras” par produktu izstrādi – tajās mēs domājam par to, kā, vairākām darbnīcām sadarbojoties, var izgatavot kādu produktu,” paskaidro Eva. 

Uzdevumi ir dažādi, piemēram, šūšanas darbnīcā tiek gan šūti jauni apģērbi, gan laboti jau gatavie. Arī ar kapacitāti veicas visādi. Lai gan parasti šķiet, ka gribētos vairāk pasūtījumu, reizēm nākas arī atteikt, jo tie ir pārāk lieli. „Piemēram, izgatavojām vienam uzņēmumam zīmuļturamos. Izgatavojām tik, cik prasīja. Šodien viņi piedāvāja, vai mēs varētu tādus izgatavot mēnesī tūkstoti. Izvērtējām, ka šobrīd varētu 500,” stāsta Eva. Sadarbības veidojas arī ar citiem veikaliem. Piem., šobrīd „Elvi” veikali tirgo biedrības darbnīcās tapušās sveces. „Tas ir regulārs pasūtījums. Vēl ik pa laikam ir dažādi korporatīvie pasūtījumi.” 

Ideja par šāda veida uzņēmumu iepatikusies arī citviet Latvijā, un nu jau tiek domāts, kā varētu veidot filiāles. Doma ir vēl par vairākām pilsētām, taču katrā vietā atsevišķi tiek vērtēts, vai veidot savu uzņēmumu, vai labāk sadarboties ar kādu citu, realizējot produkciju.