Kanisterapija, Montesori medicīniskā pedagoģija, nodarbības siltajos graudos, audiologopēds un pat kokles gulta ar vibroakustisko masāžu. To visu apvieno „Atbalsta māja Brīvupes” Latgalē, vienuviet sniedzot rehabilitācijas pakalpojumus un attīstību veicinošas nodarbības bērniem no dažādām sociālajām grupām, kā arī viņu vecākiem. Ideja tik plašam piedāvājumam ir vienkārša – lai bērns var atbraukt uz patīkamu vietu, kur sev jau pazīstamā vidē piedalās dažādās nodarbībās, mainoties tikai speciālistiem, kuri ar viņu strādā.

Pieejama arī atpūtas istaba gluži kā viesu namā, kas rezervējama Booking.com un paredzēta, lai mammas un tēti var atpūsties, kamēr bērns ir nodarbībās, vai gluži vienkārši uzkrāt spēkus atkal jaunam darba un ikdienas skrējienam.

Atbalsta mājas vadītāja Ingrīda Supe atzīst – gribētos, lai piedāvājums būtu pat vēl plašāks, jo katra nākamā lieta papildina iepriekšējo, ļaujot arvien pilnvērtīgāk sniegt palīdzību katram, kas atradis ceļu uz „Brīvupēm”, tieši viņa konkrētajā situācijā. Tā, darbā ar klientiem redzot nepieciešamību, „Brīvupēs” jau ienācis audiologopēds, tagad tiek meklēts arī mūzikas terapeits.

Plānots attīstīt palīdzību vecākiem, kuri bieži vien gluži vienkārši ir ļoti noguruši no ikdienas un saspringtām situācijām. Domājot tieši par viņiem, nupat, piemēram, iegādāta kokles gulta, kas, bāzējoties vibroakustiskās masāžas principos, palīdz atslābināties un atgūt līdzsvaru. Pieaugušajiem notikušas arī dažādas meistarklases, darbnīcas, ir iespēja piedalīties gongu meditācijā, ir atbilstošas telpas dažādu pasākumu rīkošanai un interešu grupu sanākšanām, lai dalītos pieredzē, atbalstītu viens otru un saprastu, ka ar bērna problēmām viņi nav vieni. Ingrīda patlaban studiju ietvaros arī veic pētījumu par to, kādu ieguvumu vecākiem dod palīdzība bērnam viņa attīstībā.

Taču sākās viss ar kanisterapiju jeb vēl precīzāk – samojediem. Pirms 15 gadiem Ingrīdai tā bija mīlestība no pirmā skatiena – ieraugot šīs sugas suni, sievietei uzreiz bija skaidrs – ja kādreiz dzīvē viņai būs suns, tad tieši šāds. Nākamos septiņus gadus par to sapņojot, Ingrīda sameklēja un izlasīja visu par šo šķirni. Un jo vairāk lasīja, jo labāk saprata – lai suns būtu laimīgs, arī viņam jādod darbs. Samojedi izrādījās piemēroti kanisterapijai, un šī doma aizķērās – tā sasaucās ar pašas Ingrīdas sajūtām, ka suni nedrīkst savtīgi paturēt tikai sev, ar viņu ir jādalās, palīdzot citiem.

Šobrīd Dorai jau ir astoņi gadi, viņa aktīvi piedalās nodarbībās, kopā ar Ingrīdu palīdzot bērniem, un ir sagaidījusi kolēģi – „Brīvupēs” nu jau strādā arī Sani.

Šajā atbalsta mājā nekas nenotiek pēc vienas shēmas – klientu problēmas ir ļoti dažādas, arī risinājumi un pieeja – dažāda, tāpēc Ingrīda pati visu laiku arī mācās, apgūstot ko jaunu. Pieredze arī jau gūta – gan kā palīdzēt bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, gan ar selektīvo mutismu u.c.

Ingrīdai pedagoga izglītība, ilgu laiku viņa strādājusi bibliotēkā. Pēc kanisterapijas apgūšanas tikai pamazām sieviete kļuvusi par pilna laika darbinieku pati savā uzņēmumā un ne mirkli šo izvēli nenožēlo. Turklāt iepriekš iegūtā izglītība tagad izrādījies ļoti noderīgs pamats studijām tālāk – apgūta vēl Montesori pedagoģija, patlaban Ingrīda studē sociālo rehabilitāciju.

Līdz idejai, ka jādibina savs uzņēmums, viņa nonākusi, saprotot, ka vajadzīga bāzes vieta, un dzimtas mājas izrādījušās šim mērķim ideāli piemērotas, turklāt tā izdevies arī sakopt un atjaunot vēl vienu „stūrīti” Latgalē.

Jautāta par nākotnes plāniem, Ingrīda atzīst – idejas atnāk pašas, galvenais ir ļaut tām nobriest.

Strādāt kādā veselības centrā kā kanisterapijas speciālistam, protams, būtu vienkāršāk, nekā būvēt pašai savu uzņēmumu no nulles – tam vajadzīga drosme, turklāt šajā gadījumā to nevarētu uzņemties cilvēks, kurš tikai sausi rēķina ciparus. Kā speciāliste viņa braukusi strādāt uz Cēsīm un Alūksni, un arī pašai savu uzņēmumu būtu bijis rentablāk veidot pilsētā, taču „Brīvupēs” svarīga ir arī mierpilnā vide, kas pati par sevi ir dziedinoša, un tādu radīt apdzīvotākā vietā nebūtu bijis iespējams. Tas ir arī viens no iemesliem, kas ļauj nodrošināt sociālā uzņēmuma statusu, jo līdzvērtīgu pakalpojumu šajā reģionā citviet nav.

„Es strādāju ar misijas apziņu, uzdevumu un virsmērķi. Šai vietai ir sociāls mērķis – lai vecāki var saņemt pakalpojumus tuvāk dzīvesvietai. Šādu vietu vajadzēja Ziemeļlatgalē, mūsu cilvēki arī ir pelnījuši, lai viņiem nav jābrauc simts kilometru, jātērē visa diena ceļā. Viņi ir pelnījuši, lai tas ir tuvāk!

Man pat bija situācija, kad divi bērni šeit ienāk un klusītēm saka: „Zini, kas man vislabāk patīk? Kad te ienāk, te tā smaržo!” Tad sapratu, ka esmu izdarījusi visu, lai bērnus te dziedina ne tikai nodarbība, bet arī vide.”

Sociālā uzņēmuma statuss devis labu atspērienu atbalsta mājas iekārtošanai, piepildīšanai ar saturu, kas Ingrīdai bijis svarīgi – lai uzreiz bērniem būtu materiāli, ar ko strādāt. Taču nu jau piederību sociālo uzņēmumu kopienai Ingrīda novērtē arī citā ziņā – ir ļoti patīkami apzināties, ka var sadarboties arī ar citiem, kuri uzņēmējdarbībā iesaistījušies dažādu sociālo mērķu vārdā. „Uzreiz ir sajūta, ka tas ir savējais!” uzsver Ingrīda un atzīst – protams, sociālajam uzņēmumam jāspēj pelnīt, bet bez šāda sociāla mērķa viņa nevarētu strādāt. Tāpat citu uzņēmumu piemērs palīdz pārvarēt grūtības, jo redzi – kāds ar līdzīgu mērķi ir ticis galā, turpina strādāt un ir pierādījis, ka tas var būt ilgtspējīgi.