Sociālo tīklu profilā minēts, ka „RB Cafe” ir īpaša vieta īpašiem cilvēkiem un pirmā kafejnīca Latvijā, kur darbu veic cilvēki ar invaliditāti”. Pandēmijas laikā kafejnīca pārtapusi ēdināšanas uzņēmumā, kas strādā pēc pasūtījuma, gan nodrošinot ikdienas pusdienu piedāvājumus, gan apkalpojot dažādus banketus. Piedāvājumā ir plašs ēdienu klāsts, tostarp arī patlaban aktuālie vegāniskie, veģetārie un ēdieni, kas saistīti ar kādu īpašu diētu. Uzņēmuma vadītājs Māris Grāvis atzīst – pēc tā ir pieprasījums: „Kā es vienmēr esmu teicis: ja tu pasūti banketu, tad tev nav jādomā – labi, šo es pieņemšu, jo to gatavoja cilvēki ar invaliditāti. Manuprāt, jābūt tā, ka tu pagaršo un gribi vēl. Tāpēc mēs vienmēr mēģinām būt interesanti, lai mūs pasūta, katru reizi jābūt garšīgi.” 

Sociālais uzņēmums izaudzis no biedrības „Rūpju bērns”, kas jau trīsdesmit gadus nodrošina cilvēkiem ar invaliditāti gan sociālos pakalpojumus, gan apmācības. To dalībnieki apguvuši ļoti dažādas iemaņas, taču bieži joprojām bija bez darba, un tāpēc radusies ideja, ka pašiem jākļūst par darba devējiem, izveidojot uzņēmumu. Pateicoties Altum atbalstam, tas arī izdevies. 

Māris Grāvis gan uzņēmuma, gan iepriekš arī biedrības darbā iesaistījies ģimenes dēļ: „Mana vecākā māsa ir cilvēks ar invaliditāti, mums ģimenē visu dzīvi ir bijusi saistība ar to. Mana mamma deviņdesmito gadu sākumā sāka veidot šo biedrību, un tā pakāpeniski es tiku iesaistīts visās darbībās un turpinu ģimenes iesākto. Arī šobrīd biedrība turpina sniegt sociālos pakalpojumus un darbojas cilvēku ar invaliditāti interešu pārstāvniecībā.” 

„RB Cafe” izveidota 2018. gadā, un šie gadi nav bijuši viegli. „Ja sākām ar lielu iedvesmu un uzrāvienu, ar daudziem sapņiem un cerībām, tad 2020. gada pavasaris mūs diezgan strauji apturēja. Pandēmijai sākoties, bija ļoti daudz izaicinājumu un šķēršļu, tas daudzus sapņus un mērķus sabrucināja. Bet vienlaikus, meklējot risinājumus, tas noveda mūs pie savādākas darbības, savādākas uzņēmējdarbības, radot sajūtu, ka, lai kas nāktu, ja tu dari un pielāgojies, tad vienmēr atrodas labi cilvēki un atbalstītāji,” uzsver Māris. Tā risinājums atradies arī krīzes brīdī – sadarbībā ar Rīgas domi kafejnīca tikusi pie telpām bezatlīdzības lietošanā un tādēļ šobrīd var turpināt darbu. 

Kopš darbības sākšanas parakstīti jau 25 darba līgumi, no tiem 22 nodarbinātie ir ar invaliditāti. Daudzi no viņiem ieguvuši pieredzi un pārliecību par sevi un tagad jau pārgājuši strādā atklātā darba tirgū. Patlaban uzņēmumā strādā desmit cilvēki. „Gadiņš aiz gadiņa, un šekureku – seši gadiņi, kopš mēs darbojamies. Ir ļoti viegli kaut ko uztaisīt ātri un visiem labi redzami, bet ir ļoti grūti darboties, darīt un īstenot ilgtermiņā. Seši gadi nav ļoti maz, man pašam ir prieks, ka mēs joprojām esam, tas ir ļoti forši!” uzsver Māris. 

Kopumā sociālā uzņēmuma statuss devis daudz un ļāvis spert drošākus soļus attīstībā, jo ikdienā grūtību netrūkst. Viena no pirmajām problēmām, ko uzsver uzņēmuma vadītājs – visu laiku ir spiediens uz izmaksām, jo šajā uzņēmumā katra darbinieka produktivitāte ir noteiktā līmenī, tādēļ darbaspēka nodokļi vienmēr bijis liels izaicinājums. Pateicoties Labklājības ministrijai, daļu no sociālā nodokļa par kafejnīcas darbiniekiem gan tagad ir iespēja atgūt. „Tas ļauj turpināt strādāt un notur virs ūdens, jo komunālo maksājumu izmaksas, izejvielu izmaksas ir strauji pieaugušas. Arī darba algas mums jāpielīdzina un jāceļ, bet vienlaicīgi visu laiku jāatrod noieta tirgus un jāgūst ieņēmumi.” 

“Uzņēmums veidots un darbojas kā atspēriena punkts, lai cilvēki ar invaliditāti varētu konkurēt atklātā darba tirgū, tādēļ paplašināšanās nākotnes plānos neietilpst. Mūsu mērķis ir radīt piemēru un viedokli par to, ka cilvēki ar invaliditāti var strādāt, tikai jārada iespējas. Mums ir liels prieks, ka arī citi uzņēmēji mēģinājuši kaut ko līdzīgu darīt, vai ka atklātā darba tirgū pieņem cilvēkus ar invaliditāti. Mūsu mērķis nav kļūt par makdonaldu, kuram ir filiāles visās malās,” uzsver Māris Grāvis. 

Tomēr biedrības paspārnē patlaban darbojas vairākas specializētās darbnīcas, kurās notiek jauniešu apmācība dažādās jomās. Piemēram, ir veļas mazgāšanas darbnīca, un, ja būtu kāds lielāks pasūtītājs, tad biedrība būtu gatava arī šajā jomā izveidot uzņēmumu, nodrošinot vēl vairākiem cilvēkiem darbu. „Līdzīgi mums ir arī papīra pārstrādes un papīra iznīcināšanas darbnīca, kur pie noteiktiem apstākļiem un kāda sadarbības partnera iesaistes, mēs varētu kļūt no sociālā pakalpojuma par sociālo uzņēmumu,” norāda Māris, vienlaikus gan atzīstot – arī tādā gadījumā būtu tomēr nepieciešams vēl papildu atbalsts no fondiem, pašvaldības vai valsts.