Sociālais uzņēmums „RaMaLa” uz Latviju atvedis varbūt mazāk pierastu terapijas veidu – Maizes terapiju. Tā ir darbošanās metode, kas, dažādiem cilvēkiem, kopīgi cepot un daloties ar maizi, palīdz veidot uzticēšanās pilnu gaisotni un radīt māju sajūtu. Tas ir arī vēl viens veids, kā palīdzēt no vardarbības cietušajiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām vai gluži vienkārši tiem, kuriem jāceļ pašapziņa un jāapzinās sava vērtība. 

„Šīs vērtības mūsdienu sabiedrībā ir ļoti svarīgas – iespēja būt uzklausītam, novērtētam, kas mūsdienu steigas un stresa laikmetā pazūd, un cilvēks jūtas vientuļš, viņam varbūt ir grūtāk ar citiem saprasties, sevi pierādīt,” norāda radošās maizes laboratorijas saimniece Ruta Šenkevica. 

Ideja nāk no „Maizes mājas” Bulgārijā un radusies, iedvesmojoties no pētījumiem par to, kā cilvēki dažādās kopienās dažādās pasaules malās izmanto laiku, kad gatavo kopā maltīti. Tas ir brīnišķīgas veids, kā cilvēkus satuvināt un saliedēt, jo visi procesā iesaistītie kļūst atklātāki un atvērtāki. „RaMaLa” Ventspilī tagad ir pilntiesīgs biedrs tīklā „Cepēji bez robežām”, kas ar šo terapijas veidu darbojas visā pasaulē. 

„Esot Bulgārijā pieredzes apmaiņas vizītē, kopā ar krīzes centra „Paspārne” speciālistiem atklājām šo terapijas veidu. Tam ir ļoti labi rezultāti, turklāt uzreiz – šeit un tagad, jo jau no pirmās nodarbības cilvēks ir ļoti gandarīts par to, ko ir paveicis, kā viņam gājis,” atklāj Ruta. „Maizes terapija ceļ pašapziņu, jo tā apliecina, ka es kaut ko spēju, varu sarunāties ar citiem, izteikt savu viedokli, varu izdarīt virkni dažādu darbību, un tam ir rezultāts gan ar smaržu, gan garšu – kaut kas, ko uzreiz var sajust. Šobrīd es to visu stipri vienkāršoju, bet galvenā doma ir palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar pašapziņu un komunikāciju. Mūsu gadījumā mēs strādājam ar vardarbības upuriem, ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām terapeitiskos nolūkos, bet tas der ikvienam, kuram jāceļ pašapziņa.” 

Metode tiek integrēta arī izklaides pasākumos gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tādējādi tiek gūta pelņa, kas ļauj maizes terapiju nodrošināt mērķa grupām bez maksas. Mēneša laikā var nodrošināt astoņas šādas bezmaksas nodarbības – vairāk nav iespējams, jo aiz katras no tām „stāv” vairāki maksas pasākumi. Bezmaksas grupās ir gan pieaugušie, gan bērni, un tās palīdz veidot divas organizācijas: jau minētais krīzes centrs „Paspārne”, kas ir arī „RaMaLa” dibinātājs un palīdz no vardarības cietušajiem, un dienas centrs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām „Cimdiņš”. 

„Ir arī īpaši gadījumi. Ja, piemēram, zvana mamma un saka, ka viņa vēlas noorganizēt dzimšanas dienu savam bērniņam, kurš ir ar īpašām vajadzībām, tad mēs vienmēr ejam pretī, iedodam atlaides, arī patstāvīgajiem klientiem ir atlaides. Skatāmies ļoti elastīgi – ja tas ir klients no mūsu mērķgrupas, tad mēs viņiem šo pakalpojumu sniedzam mazliet pēc citiem principiem,” skaidro Ruta. 

Bulgārijā ar šo terapijas veidu strādā ļoti daudz ar bēgļiem no Sīrijas, arī no Rumānijas, ar čigānu tautības cilvēkiem. „Mēs redzējām, cik tas viss lieliski darbojas, bet zinājām, ka naudas nav, jo tam vajag arī materiālo bāzi, ne tikai zināšanas. Tomēr mēs braucām, mācījāmies, likām eksāmenus – tas nav tik vienkārši. Atgriežoties Latvijā, meklējām, kā šo visu dabūt gatavu, un tieši tajā laikā vērās vaļā pirmā atbalsta programma sociālajai uzņēmējdarbībai, varēja pieteikts Altum grantiem. Tobrīd mums vēl nebijām nodibināta SIA, bija krīzes centrs, caur kuru iesniedzām pieteikumu grantam. Visu sākām, praktiski pateicoteis šim krīzes centra grantam. Ieguvām finansējumu uz gadu. Noskatījām telpas, izremontējām tā, lai varētu arī komercdarbību nodrošināt. Pēc tam – jau ar nākamo grantu –dibinājām uzņēmumu, un kā SIA strādājam no 2020. gada” ceļu līdz šobrīd labi strādājošajam uzņēmumam atceras Ruta. 

Darbinieki tiek meklēti ar zināšanām konditorejā un pavārmākslā, bet nodarbības vada tikai viens cilvēks – pati Ruta, kura ir izgājusi atbilstošu apmācību un kurai ir tiesības to darīt. Līdz ar to uzņēmumam principā ir divas dažādas daļas. Viena – vienkārši ēdināšanas pakalpojumi, otra – viss, kas notiek nodarbību telpā, kur rit gan terapeitiskās nodarbības, gan izklaides meistarklases, saliedēšanas pasākumu un  viss cits, ar ko var nopelnīt, lai realizētu uzņēmuma sociālos mērķus. Parasti „RaMaLā” strādā astoņi cilvēki, vasaras sezonā vēl tiek ņemti papildspēki. 

„Pirmo grantu saņēmām kā darba integrācijas uņzņēmums. Darbinieki bija tie, kam tā bija nepieciešamība – sievietes, kas bija ilstoši bez darba, romu tautības sievietes. Viņas ne tikai iemācījās ideāli cept kūkas, kas visiem garšo, bet tagad strādā citus darbus. Viņas ir iemācījušās, kas ir disciplīna, kas ir darba attiecības utt. Tas, ka tu redzi šo rezultātu, droši vien arī ir tas, kas motivē visu turpināt,” atzīst Ruta. 

„RaMaLa” varētu konkurēt arī kā parasta kafejnīca – kvalitāte ir laba, klienti ir to atzinuši. Ir uzņēmumi, kas gadu no gada apzināti izvēlas šīs vietas pakalpojumus tieši sociālā mērķa dēļ. Taču neviens uz lauriem te neguļ – tiek iedzīvinātas arī dažādas inovatīvas idejas. Piemēram, piedāvājumā ir arī kūkas mājdzīvniekiem. 

„Mums bija bērniem mazo kulināru skoliņa, un viņi izteica vēlmi, ka grib iemācīties gatavot gardumus saviem mājdzīvniekiem. Tad mēs gatavojām gan kūkas, gan cepumus sunīšiem, kaķīšiem, bet Ventspils kanisterapijas komanda  nāca un testēja šos gardumus. Tā ir, ka tiem, kas meklē alternatīvas darbā ar problēmcilvēkiem, visi tuvākie sadarbības partneri ir no dažādām alternatīvajām terapijām, metodēm. Piem., kanisterapija, reiterapija, pedagoģiskā jāšana – mēs piesaistām maksimāli dažādus resursus, lai iegūtu pozitīvu rezultātu šajos rehabilitācijas pakalpojumos. Arī suņi ir viens no mūsu sadarbības partneriem, un no tā arī šīs kūkas suņiem,” smejoties stāsta Ruta. 

Arī nākotnes plāni jau skaidri – patlaban tiek gatavoti dokumenti un kārtots viss, lai varētu veidot frančīzi un šāda veida vietu iedzīvinātu vēl arī citās pilsētās. „Ir jau iestrādes, biznesa partneri, kas ir gatavi kaut ko mēģināt Rīgā. Idejas mums ir, pietrūkst šobrīd finansējuma, tāpēc gaidām atbalsta programmu, lai varētu izdarīt visu līdz galam,” atzīst Ruta. Ja „RaMaLa” iedzīvosies arī Rīgā, tad, iespējams, varētu domāt vēl par citām pilsētām. 

„Gan biedrība (krīzes centrs), gan uzņēmums ir manis radīts, tie ir mani „bērni”, un redzu to foršo un labo, kad tās lietas darbojas. Tik daudz pozitīva var nest cilvēkiem! Nodarbības beigās ir mirklis, kad noņem dvieļus no apsegtās maizes… To nevar aprakstīt – tā sajūta, tā enerģija, kas nāk, bērniem ieraugot, ka viņiem tik labi viss ir sanācis, ka viss smaržo pēc siltas maizes! Laikam tas ir tas, kas mani motivē – šis brīdis,” atzīst Ruta Šenkevica. 

Sākotnēji Ruta izveidojusi krīzes centru, jo Ventspilī tāda nebija – nebija iespējas cilvēkiem saņemt visu nepieciešamo palīdzību vienā vietā. „Savulaik strādāju tādā Cilvēktiesību atbalsta tīklā, kas darbojās pa visu Latviju. Programmu koordinēja Rūta Dimanta un NVO centrs Rīgā. Kopā ar Rūtu un vēl citiem cilvēkiem no dažādiem reģioniem šo tīklu veidojām un runājām par ikviena cilvēka tiesībām, kas viņiem pienāktos. Tas bija tāds traks laiks pirms divdesmit gadiem – resursi Latvijā bija ļoti niecīgi, un NVO bija tās, kas varēja cilvēkiem dot cerību un atbalstu. Tajā laikā radās ideja, ka jābūt tādam krīzes centram Ventspilī. Caur šo atbalsta programmu palīdzēju jaunajām māmiņām, kurām, piemēram, nebija, kur dzīvot, jo ir vardarbīgs vīrs, kurš dzen ārā no mājas. Tā toreiz viss sakrājās, un tapa krīzes centrs,” savas darbības sākumu atceras Ruta. Pamazām bija skaidrs, ka jādara vēl kas vairāk, jo krīzes centrs pārdod pakalpojumu valstij, bet valsts nav gatava maksāt par plašu pakalpojumu grozu. Mēģinot atrast papildu naudu, tad arī nonākts līdz šādai uzņēmējdarbībai.