Sociālā ekonomika apvieno organizācijas un uzņēmumus, kuru galvenais mērķis nav pēc iespējas lielāka peļņa īpašniekiem, bet gan sabiedrisks labums. Tie var būt sociālie uzņēmumi, biedrības, nodibinājumi, kooperatīvi vai citas organizācijas, kas risina konkrētas cilvēku un kopienu vajadzības — piemēram, palīdz cilvēkiem ar invaliditāti atrast darbu, nodrošina aprūpes pakalpojumus, stiprina vietējās kopienas, piedāvā izglītības iespējas, veicina iekļaušanu vai rūpējas par vidi. Tas nenozīmē, ka šīs organizācijas nedrīkst pelnīt. Atšķirība ir tajā, ko tās dara ar nopelnīto: lielākā daļa ienākumu tiek ieguldīta atpakaļ organizācijas mērķī, pakalpojumu attīstībā, darbiniekos vai sabiedrības vajadzību risināšanā. Vienkārši sakot, sociālā ekonomika ir veids, kā strādāt, ražot un sniegt pakalpojumus tā, lai ekonomiskā darbība kalpotu cilvēkiem, nevis tikai peļņai. Latvijā aktīvi darbojas nu jau vairāk kā 300 sociālo uzņēmumu.

Eiropas mērogā tā nav maza vai simboliska nozare. Jaunākajā Eurobarometer ziņojumā norādīts, ka sociālo ekonomiku veido vismaz 4,3 miljoni organizāciju, kas nodarbina vairāk nekā 11,5 miljonus cilvēku dažādās ekonomikas nozarēs. Tātad runa nav tikai par labdarību vai atsevišķiem entuziastiem, bet gan uzņēmējdarbības modeli, kas palīdz risināt sabiedrības vajadzības — nodarbinātību, aprūpi, izglītību, iekļaušanu, vietējo kopienu attīstību un vides problēmas.

Tomēr Latvija Eiropas sociālās ekonomikas kartē izskatās paradoksāli. No vienas puses, iedzīvotāji salīdzinoši labi atpazīst jēdzienu “sociālā ekonomika”: saskaņā ar jaunāko “Special Eurobarometer 567” pētījumu 69% Latvijas iedzīvotāju ir dzirdējuši par sociālo ekonomiku. Tas ir būtiski virs Eiropas Savienības vidējā rādītāja — 56% — un ierindo Latviju starp valstīm ar augstāku informētību par šo jēdzienu.

No otras puses, tieši Latvijā ir zemākais regulārās iesaistes līmenis sociālās ekonomikas organizācijās Eiropas Savienībā. Tikai 23% Latvijas iedzīvotāju norāda, ka iesaistās sociālās ekonomikas organizācijās vismaz divas reizes mēnesī. Salīdzinājumam: Nīderlandē šis rādītājs ir 67%, Zviedrijā — 62%, Īrijā — 55%, bet ES vidēji — 43%.

Latvijā cilvēki atpazīst sociālās ekonomikas jēdzienu un vērtības, bet viņiem, iespējams, nav skaidrs, kā ikdienā iesaistīties — kā pircējam, ziedotājam, brīvprātīgajam, biedram, darbiniekam vai sociālajam uzņēmējam. Tas palīdz saprast arī Latvijas izaicinājumu. Sociālā ekonomika var būt pazīstams termins politikas dokumentos, projektu vidē un profesionālajās aprindās, bet ikdienā cilvēkam var nebūt skaidrs, kas tas ir. Vai vietējais aprūpes pakalpojums ir sociālās ekonomikas daļa? Vai biedrība, kurā bērns sporto, arī pieder sociālajai ekonomikai?

Vai sociālais uzņēmums ir vieta, kur var iegādāties pakalpojumu, nevis tikai saņemt palīdzību?

Eurobarometer dati rāda, ka visā Eiropā sociālās ekonomikas atpazīstamība ir cieši saistīta ar izglītību, ienākumu drošību un dzīvesvietu. Par sociālo ekonomiku biežāk ir dzirdējuši cilvēki ar augstāku izglītības līmeni, lielo pilsētu iedzīvotāji un tie, kuriem ir mazāk finansiālu grūtību.

Interesanti, ka Latvijā sociālās ekonomikas ietekme visbiežāk tiek saistīta tieši ar aprūpes un veselības pakalpojumiem. Ziņojumā norādīts, ka Latvijā šī joma ir visbiežāk minētā sociālās ekonomikas darbības joma — to izceļ 38% respondentu.

Tas ir saprotami – sabiedrības novecošanās, pieaugoša vajadzība pēc sadarbībā balstītiem sociālajiem pakalpojumiem, cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība, mentālās veselības atbalsts un ģimeņu atbalsta pakalpojumi ir jomas, kurās sociālā ekonomika var būt īpaši nozīmīga. Sociālie uzņēmumi un nevalstiskās organizācijas bieži spēj radīt elastīgākus, cilvēkam tuvākus un iekļaujošākus risinājumus nekā tradicionālie pakalpojumu modeļi. Tie var atrast risinājumus tur, kur valsts un pašvaldība nespēj būt pietiekami inovatīva.

Taču, lai tas notiktu, sociālajai ekonomikai jābūt nevis tikai “projektu sektoram”, bet reālai daļai no pakalpojumu tirgus — arī publiskajos iepirkumos, pašvaldību sadarbībā, uzņēmumu piegādes ķēdēs un darba devēju praksēs. Tā ir valsts ekonomikas politika: kā veidojam tirgu, kurā uzņēmums var risināt sabiedrības problēmas un vienlaikus būt konkurētspējīgs darba devējs, kas spēj darboties ar peļņu.

Viens no pētījuma secinājumiem ir skaidrs: ar zināšanām vien nepietiek. Latvijā informētība ir augsta, bet regulārā iesaiste – zema. Tas nozīmē, ka nākamais solis nav tikai vēl viena skaidrojoša kampaņa par to, kas ir sociālā ekonomika, bet gan plāns, kā iedzīvināt sociālo uzņēmējdarbību. Tas nozīmē skaidrākus sociāli atbildīga iepirkuma piemērus un labāku piekļuvi pašvaldību un valsts pasūtījumiem, vairāk sadarbības starp sociālajiem uzņēmumiem un tradicionālajiem uzņēmumiem un, visbeidzot, vairāk praktisku iespēju iedzīvotājiem iesaistīties — ziedot, pirkt, brīvprātīgi darboties, kļūt par biedru vai izvēlēties darba devēju, kura darbības pamatā ir sociāla misija.

Šajā ziņā svarīgs ir arī darba devēju faktors. Eurobarometer dati rāda, ka 93% ES iedzīvotāju atbalsta domu, ka darba devējiem būtu jāpiemēro sociālās ekonomikas principi. Visbiežāk atbalstītie principi ir peļņas ieguldīšana uzņēmuma misijā, darbs sociāla vai vides mērķa labā un darbinieku iesaiste lēmumu pieņemšanā. Latvijā darbinieku iesaiste lēmumu pieņemšanā arī ir nozīmīgs faktors, kas ir nozīmīgs 42% respondentu. Tas nozīmē, ka Latvijā cilvēki sagaida, ka uzņēmumi būs ne tikai peļņas radītāji, bet arī atbildīgi darba devēji.

Eurobarometer dati Eiropas līmenī rāda, ka sabiedrības atbalsts politiskai rīcībai ir ļoti augsts: 88% ES iedzīvotāju piekrīt, ka publiskajām iestādēm būtu jāizstrādā stratēģijas un regulējums sociālās ekonomikas atbalstam, 86% atbalsta izglītošanas un informēšanas iniciatīvas, bet 80% — tiešu publisko finansējumu.

Latvijā sociālā ekonomika būs spēcīga tad, kad cilvēkiem būs viegli tajā piedalīties – gan kā sociālajiem uzņēmējiem, kas veido atbildīgu un iekļaujošu uzņēmējdarbības vidi, gan kā darba ņēmējiem, pircējiem, brīvprātīgajiem, ziedotājiem, pašvaldībām, uzņēmumiem un pakalpojumu saņēmējiem. Jo sociālā ekonomika sākas ļoti praktiski- ar izvēli pirkt no uzņēmuma, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti; ar pašvaldības lēmumu iepirkt pakalpojumu no sociālā uzņēmuma; ar uzņēmuma vēlmi savā piegādes ķēdē iekļaut sociāli atbildīgus partnerus; ar cilvēka gatavību iesaistīties savā kopienā. Tā ir iespēja veidot ekonomiku, kurā uzņēmējdarbība redz cilvēku, pakalpojumi stiprina kopienas, bet peļņa kalpo nevis kā pašmērķis, bet kā instruments kopīgam sabiedrības labumam.

Autore: Linda Curika, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore